Pēdējo četrdesmit gadu laikā, veicinot attīstību, cilvēce nepārtraukti ir zaudējusi bioloģisko daudzveidību, dubultojusi emisiju līmeni, iedzīvotāju skaitu, vienlaikus mazinot dabas kapitālu. Finanšu resursi ir koncentrējušies attīstītajās valstīs, savukārt jaunattīstības valstīs attīstīto valstu uzņēmumi ir izvērsuši masu patēriņa preču ražošanu, nereti izmantojot lētu darbaspēku un zemākas vides prasības. Pagaidām nav pazīmju, ka šis finanšu kapitāla koncentrēšanās process būtu pārtraukts, tomēr ir pazīmes, kas liecina par esošās sistēmas “ļodzīšanos” un ekonomika nav tā, kas spētu uzturēt šo disbalansu – sociālo vai vides.

Ir nepieciešama pilnīgi jauna sistemātiska pieeja – jauna paradigma, kas veido ekonomisko, sociālo un vides līdzsvaru. Tas ir milzu izaicinājums globālai sabiedrībai, jo jāpanāk ne tikai sabiedrības vēlme pārmaiņām, bet arī institucionāla iesaiste. Šobrīd ANO ir apstiprināti jaunie 17 Ilgtspējīgas attīstības mērķi (IAM), kuru virsmērķis ir nabadzības izskaušana un ilgtspējīgas attīstības panākšana līdz 2030. gadam. Šo mērķu izstrādi varētu uzskatīt par pirmo īsteno ANO valstu centienu skatīt vides un sociālās un ekonomikas problēmas integrēti – 17 ilgtspējīgas attīstības mērķi ar 169 apakšmērķiem, kas konkretizē katra mērķa prioritātes, tiecas panākt līdzsvaru starp ilgtspējīgas attīstības trim dimensijām – vides, sociālo un ekonomisko. Citiem vārdiem, parakstot šo Agenda 2030 – vienošanos par kopīgajiem ilgtspējīgās attīstības mērķiem (IAM), valstu līderi apliecināja, ka saprot saikni starp vides un socio-ekonomiskām problēmām, proti, ka visām negatīvām ietekmēm uz vidi pamatā ir sociāla vai ekonomiska rakstura cēloņi, un ka arī pretējais ir spēkā – vides problēmas lielā mērā rada vai katalizē sociālas un ekonomiskas problēmas.

Lielākā problēma, kam ir un būs milzīga ietekme uz vides veselību un cilvēka labklājību, ir klimata pārmaiņu izraisītā globālā sasilšana. Nosaucam tikai dažus lielākos izaicinājumus – paaugstinātā ūdenslīmeņa izraisītie bojājumi infrastruktūrai, enerģijas apgādei, sausuma izraisīts pārtikas trūkums, karstuma izraisīta mirstība un slimības, biežās dabas stihiju izraisītās kataklizmas. Šīs negatīvās ietekmes ir savā starpā saistītas. Ekonomiskie zaudējumi izraisa un stiprina sociālās problēmas – badu, nabadzību, kā arī katalizē nemierus. Skaidrs, ka vissmagāk klimata pārmaiņu negatīvā ietekme iedarbosies uz nabadzīgākajiem cilvēkiem un valstīm, kam ir viszemākā kapacitāte reaģēt uz pārmaiņām. Piemēram, arī Sīrijā 2011. gadā aizsāktais konflikts ir vismaz daļēji saistīts ar ilgstošo sausumu reģionā, kas noveda pie ūdens nepietiekamības un lieliem ražas zudumiem, līdz ar to radīja lielu iedzīvotāju neapmierinātību.

Šobrīd katra valsts, kas ir apstiprinājusi šos mērķus, strādā pie mājas darba – lēmumu pieņemšanas par to, kā ilgtspējīgie attīstības mērķi īstenojami pašu valstīs. Tā ir nacionāla politika, kas tiek atbalstīta starptautiskā līmenī. Ir būtiski, ka mērķu sasniegšana ir viendabīgs process, kur vienlīdzīgi tiek ņemtas vērā visas vajadzības, kur attīstība tiek skatīta kā progress, kas neizslēdz potenciāla esamību nākotnei.

Par klimata pārmaiņām globāli tiek runāts jau sen. Arī IAM klimata pārmaiņām ir veltīts 13. mērķis – “strauji rīkoties, lai cīnītos pret klimata pārmaiņām un tās ietekmi”, šī mērķa apakšmērķos ir minēts, ka “visās valstīs jāstiprina spēja pielāgoties un adaptēties ar klimatu saistītām ietekmēm un dabas parādībām”, “jāuzlabo izglītība un informētība – gan iedzīvotāju, gan valsts pārvaldībā strādājošo.” 13. mērķis piemin arī attīstīto valstu apņemšanos ieguldīt 100 miljardus gadā klimata pārmaiņu seku mazināšanā jaunattīstības valstīs. Turklāt nevalstiskās organizācijas norāda, ka ir svarīgi šos līdzekļus izmantot efektīvi. Taču arī citos IA mērķos ietvertie centieni visticamāk netieši samazinās klimata pārmaiņu ietekmi, ja tie tiks veiksmīgi īstenoti, piemēram, 12. mērķis – nodrošināt ilgtspējīgas patēriņa un ražošanas tendences, kā arī 15. mērķis – ilgtspējīga zemes ekosistēmu izmantošana un meža pārvaldība, pārtuksnēšošanās un zemes erozijas apturēšana. Vienlaicīgi ļoti svarīgs uzdevums ANO dalībvalstīm būs klimatam draudzīgā veidā (attīstība ar zemām CO₂ emisijām) īstenot mērķos iekļauto darba pieejamības un ekonomisko izaugsmi, pilsētu un kopienu dzīves vietu attīstību, infrastruktūras, industrializācijas un inovāciju attīstību. Lai tā notiktu, ir vajadzīga īpaši pārdomāta, koordinēta valstu rīcība, pretējā gadījumā klimata pārmaiņas tiks tikai veicinātas.

Ja ANO valstis cer sasniegt nupat kā Parīzē noteikto mērķi – noturēt globālās temperatūras izmaiņas 1.5 C grādu robežās, salīdzinot ar pirmsindustriālajiem laikiem, būs nepieciešamas radikālas pārmaiņas – valdībām jānosaka ambiciozi siltumnīcas gāzu samazināšanas mērķi, jālikvidē subsīdijas fosilo kurināmo izmantošanai, reāli jāstimulē pāreja uz atjaunojamiem energoresursiem, pārtikas apgādes politika jāpārorientē uz vietējo produkciju un drošu pārtiku. Viennozīmīgi skaidrs, ka intensīva, vienveidīgu kultūru lauksaimniecība ir pretrunā ar šiem mērķiem, tāpat radikāli jāsamazina globālais dzīvnieku izcelsmes produktu patēriņš. Attīstītajām ANO dalībvalstīm būs jāpieliek reāli centieni mainīt domāšanu attiecībā uz zema oglekļa politiku – rūpniecības pārorientēšana uz Āzijas valstu lēto darbaspēku nav reāla savas oglekļa pēdas samazināšana, bet gan savas rīcības seku nomaskēšana.

Starp Eiropas un ANO sabiedrības interešu grupām ir pieaugošas diskusijas par to, vai attīstītajām valstīm vispār ir nepieciešama tālāka ekonomiskā izaugsme, jo tā līdz šim vienmēr ir bijusi saistīta ar pieaugošām emisijām. Arvien biežāk izskan viedoklis, ka attīstītajām valstīm ar savu ekonomisko izaugsmi ir “jāpiebremzē”, lai ļautu attīstīties nabadzīgākajām valstīm. Tāpat arī ir izskanējis, ka IKP uz iedzīvotāju ir novecojis valstu attīstības rādītājs – izvērtējot valsts ilgtspējīgu attīstību, jāņem arī vērā resursu sadalījums sabiedrībā – nevienlīdzības rādītājs, emisiju apjomi u.c. ilgtspējas rādītāji. Svarīga ir arī izpratnes par ilgtspējīgu attīstību iekļaušana izglītības darba kārtībā, lai mainītu dominējošās ekonomiskās attīstības izpratni, ka izaugsmei nepieciešami pēc iespējas lētāki resursi, tai skaitā enerģijas, un pēc iespējas lētāks darbaspēks.

Kopsummā, pasaules attīstības kontekstā ir jādomā par iedvesmojošiem un mazāk tehniskiem līdzekļiem mērķu sasniegšanai, kas vērsti uz sociālo vienlīdzību, domājot par resursu godīgu un ilgtspējīgu izmantošanu pilnīgi visiem. Svarīga loma šo mērķu sasniegšanai būs tieši sabiedrībai un tās pieprasījumam, tajā skaitā kustību un sabiedrisko organizāciju formā, jo pilsoniskās sabiedrības iesaistīšanās un aktīva rīcība var padarīt Ilgtspējīgas attīstības mērķus no jauki izstrādātiem lozungiem un formāliem plānošanas dokumentiem par līdzekļiem, kur esošo vajadzību nodrošināšanai nav apdraudētas nākamo paaudžu iespējas.

Viedokļu raksta autori:

Āris Ādlers Latvijas Zaļā kustība / CEE Bankwatch

Valters Kinna Zaļā Brīvība

Šis raksts tapis ar Eiropas Savienības finansiālu atbalstu. Par pasākumu saturu atbild biedrība “Latvijas Zaļā kustība” un nekādā mērā nevar būt uzskatīta par Eiropas Savienības oficiālo viedokli