“Mūsu programmas ir kā zāles. Dažām zālēm ir kaitīgi blakusefekti, un ir svarīgi noteikt pareizo devu. Labākais, uz ko varam cerēt – ka mēs izrakstām daudz maz pareizās zāles un plus mīnus pareizo devu.” /Maikls Mussa, SVF ekonomists/
Apvienoto nāciju organizācijas (ANO) Tūkstošgades mērķi ilgtspējīgai attīstībai sevī iekļauj gan nabadzības un nevienlīdzības mazināšanu, gan arī veselīgu sabiedrību kā vienu no galvenajiem mērķiem. Kā prioritātes minētas bērnu mirstības samazināšana, grūtnieču un jauno māmiņu veselības uzlabošana, kā ar arī HIV/AIDS, malārijas un citu “lielo” slimību izskaušana.
Tas, cik veselīgi un ilgi dzīvos cilvēks, lielā mērā atkarīgs no tā, kur viņš piedzimis. Protams, pastāv arī kaut kādas ikdienas izvēles, kas ietekmē katra paša fizisko formu, taču nav iespējams sasniegt labu sabiedrības veselību bez pienācīgas veselības aprūpes sistēmas, kas, protams, prasa ilgtermiņa ieguldījumus. Ilgtspējīga un efektīva veselības aprūpes sistēma ir ne tikai katras valsts atbildība – to var būtiski ietekmēt arī dažādu starptautisko organizāciju īstenotā politika.
Starptautiskais Valūtas Fonds (SVF) kreditē valstis, kuras nonākušas finansiālās grūtības. Ja valsts ir nonākusi finansiālās grūtībās, ļoti iespējams, tā noticis, jo tā gana ilgstoši ir darījusi kaut ko nepareizi, piemēram, tērējusi vairāk naudas nekā spēj nopelnīt. Tāpēc SVF, aizdodot naudu, liek naudas ņēmējiem veikt reformas savā valstī. Tiktāl viss pareizi – ja ir izveidojies parāds, skaidrs, ka ir bijusi kaut kāda kļūda saimniekošanā, kuras dēļ iztērēts vairāk nekā nopelnīts. Tas nozīmē, ka, lai izkļūtu no parādiem, kaut kas jāmaina savos paradumos. Pārsvarā SVF mēģina panākt, lai kredītu saņēmēji stimulētu eksportu un samazinātu tēriņus valsts iekšienē. Dažkārt tas var atstāt graujošu iespaidu uz sabiedrības veselību.
Ja tiek samazināts finansējums “uzpūstam” valsts birokrātiskajam aparātam, ļoti iespējams, ilgtermiņā tas sabiedrību ietekmē pozitīvi. Bet, ja veselības aprūpes sistēma netiek pienācīgi finansēta, tas noteikti atstās negatīvas sekas. Un līdz šim viens no SVF programmu klasiskajiem noteikumiem ir bijusi algu griestu noteikšana, tostarp tiek ierobežotas arī mediķu algas. Protams, svarīgi vērtēt, kam īsti tiek tērēti SVF programmās iegūtie līdzekļi. Diemžēl daudzas nabadzīgās valstis kredītu procentos iztērē vairāk nekā pašas savai veselības aprūpes sistēmai (Baker, 2010). Tātad – valstis maksā par to, ka tām ir nauda, nevis reāli iegādājas preci vai pakalpojumu, kas varētu palīdzēt attīstīties.
Neatkarīgais SVF vērtēšanas birojs (IMF Independent Evaluation Office) izpētījis, ka 29 Subsahāras valstīs, kurās laika posmā no 1999. līdz 2005.gadam darbojās SVF programmas, vidēji tikai 27% kredīta tērēti valsts iekšējām vajadzībām – pārējais finansējums bijis nepieciešams, lai veidotu valūtas rezerves un maksātu procentus par pašu kredītu. Tajās valstīs, kurās inflācijas pārsniegusi 5%, iekšējām vajadzībām patērēti vien 17% SVF sniegtā finansējuma (Goldsbrough, 2007).
Dažkārt tik tiešām ir tā, ka, arī nenosakot nekādus algu griestus, adekvāta samaksa ārstiem nav iespējama, jo valstij vienkārši nav naudas. Taču arī gadījumā, ja kāda bagātāka valsts vai persona pēc savas iniciatīvas nolemj sniegt humāno palīdzību un, piemēram, finansēt ārstu algas, tas vismaz līdz 2007.gadam nebija tik viegli izdarāms. Piemēram, Apvienotā Karaliste vēlējās sniegt finansiālu atbalstu Malavi mediķiem, lai uzlabotu vispārējo veselības stāvokli valstī, bet tas īsti nebija iespējams, jo bija spēkā SVF noteiktie algu griesti. Šajā gadījumā pat nebija būtiski tas, ka šim ārstu algu pielikumam netiek tērēta pašas Malavi nauda. Un tas nebūt nebija izņēmums – daudzās Āfrikas valstīs ir bijis problemātiski saņemt starptautisko humāno palīdzību, jo ir noteikti tēriņu griesti (Baker, 2010). Situācija, protams, ir absurda – tikpat labi SVF tūristam varētu noteikt, cik daudz naudas drīkst iztērēt Lilongves tirgū.
Jāpiebilst, ka šī sistēma ir tikusi labota – Apvienotā Karaliste ilgu sarunu rezultātā tomēr pārliecināja SVF, ka ārvalstu humānās palīdzības pieņemšana Malavi ekonomiku neietekmēs negatīvi (Baker, 2010). Atklāti paliek 2 jautājumi:
1) No cik liela finansējuma šo noteikumu dēļ nabadzīgajām valstīm ir bijis jāatsakās?
2) Cik lielu finansējuma apjomi potenciālie donori tomēr ir nolēmuši neziedot, kad sapratuši, ka par iespēju palīdzēt kādai citai valstij ir jācinās?
Ebolas vīrusa uzliesmojums Rietumāfrikā – SVF politikas sekas
Par vienu no satraucošākajiem notikumiem 2014.gadā sabiedrības veselības kontekstā uzskatāma Ebolas epidēmija Rietumāfrikā. Gada laikā Sjerraleonē, Gvinejā un Libērijā vīrusa infekcija nogalinājusi vairāk nekā 11 000 cilvēku, no kuriem aptuveni 500 ārstu (WHO, 2015a). Tas lika SVF sniegt finansiālu palīdzību epidēmijas skartajām valstīm 430 miljonu ASV dolāru apmērā (100 miljonu – parādu atlaišana). Daļa no šiem 430 miljoniem izsniegti kā kredīti (Kentikelenis et al., 2015). SVF bija spiesti ieinteresēties par palīdzību Rietumāfrikas valstīm, jo Ebolas vīruss lidmašīnā pamanījās šķērsot Atlantijas okeānu un nonāca ASV – tajā mirklī tā kļuva arī par Rietumu pasaules problēmu. Būtisks ir jautājums, cik ētiski krīzes situācijā ir piedāvāt palīdzību kredīta formā. Taču vēl būtiskāks ir jautājums, kāpēc Ebolas vīruss izplatījās tik strauji.
Komentējot SVF sniegto atbalstu Ebolas skartajām valstīm, izpilddirektore Kristīne Lagārda uzsvēra, ka tādā gadījumā, ja runa ir par cilvēku veselību un ārstēšanu, budžeta deficīts drīkst arī pieaugt. Laikā, kad Libērijā, Gvinejā un Sjerraleonē sākās Ebolas vīrusa uzliesmojums, visās nosauktajās valstīs darbojās SVF programmas (Kentikelenis et al., 2015).
Galvenais iemesls, kāpēc Ebolas vīruss Rietumāfrikā izplatījās tik ātri – praktiski iznīcinātā veselības aprūpes sistēma. 2014.gadā, kad sākās Ebolas epidēmija, Gvinejā, Sjerraleonē un Libērijā – trīs vissmagāk skartajās valstis – darbojās SVF programmas, un viens no to noteikumiem bija noteikt algu griestus valsts sektorā strādājošajiem, tostarp – arī mediķiem. Ārsti, kas nebija ar mieru strādāt par tik zemu samaksu, emigrēja uz ārzemēm. Un šādu emigrantu nebija mazums. Tā rezultātā laikā, kad sākās nāvējošā vīrusa izplatība, piemēram, Sjerraleonē bija palikuši vien 136 ārsti (apmēram 6,2 milj. iedz.), bet Libērijā – 60 (apmēram 4,4 milj. iedz.) (Robinson and Pfeiffer, 2015) . Tas nozīmē, ka vienkāršam šo valstu iedzīvotājam iespēja nekad mūžā neapmeklēt ārstu nemaz nav tik nereāla. Var uzskatīt, ka, sākoties Ebolas epidēmijai, veselības aprūpes sistēmas šajās valstīs vienkārši nebija.
SVF ne tikai ierobežo valstu tēriņus veselības aprūpei, bet arī veicina veselības aprūpes sistēmas decentralizāciju. Šai domai, protams, ir savi plusi, piemēram, tas varētu palīdzēt ātri un efektīvi reaģēt uz problēmām reģionos (Baker, 2010). Iespējams, tā ir laba ideja, bet, ja valstī ir, teiksim, 100 ārstu, neatkarīgi no viņu izvietojuma šie speciālisti netiks galā ar nopietnu veselības krīzi.
2010.gadā, piemēram, Sjerraleonē tika mēģināts paaugstināt ārstu algas un nodrošināt bezmaksas aprūpi bērniem, taču SVF speciālisti norādīja, ka šīs pārmaiņas ir pārāk straujas (Kentikelenis et al., 2015). Savā ziņā var piekrist – ja valstī ir tikai 136 ārsti, tad, protams, ir utopiski iedomāties par bezmaksas medicīnu bērniem, jo vienkārši nebūs mediķu, kas to varētu nodrošināt. 2010.gadā šīs izmaiņas SVF uzskatīja par strauju, bet 2014.gadā, redzot, ka Ebolas vīrusa izplatība pārkāpj (Āfrikas) robežas, paši diezgan strauji piedāvāja milzīga apjoma finansiālo palīdzību.
Ebolas epidēmijas laikā Pasaules Veselības Organizācija apmācīja un uz slimības skartajiem reģioniem nosūtīja ap 7000 ārstu, kas arī ir atbildīgi par to, ka šobrīd vispār šo slimību izdevies ierobežot, un, ja vēl nav izdomāts efektīvs veids slimības ārstēšanai, tad vismaz no Ebolas mirušo apbedīšana šobrīd ir droša (WHO, 2015a). Bet kas notiks vēlāk, kad krīze būs pārvarēta? Ņemot vērā, ka bojā gājuši aptuveni 500 ārstu un liela daļa no tiem – vietējie -, medicīnas pakalpojumi noteikti nebūs labāk pieejami, ja vien SVF sniegtais finansējums netiks ieguldīts pašā veselības aprūpes sistēmā. Turklāt jāņem vērā, ka, ja līdz Ebolas uzliesmojumam Rietumāfrikas valstīs bija zema ekonomiskā aktivitāte, tad nāvējošā slimība, protams, investorus ir “nobiedējusi” vēl vairāk.
Vai tiešām ārstēšana ir tik svarīga?
Iepriekš aprakstītie SVF izpilddirektores Lagārdas izteikumi par to, ka cilvēku veselības vārdā drīkst mazliet palielināt budžeta deficītu, tomēr nekādu kritiku neiztur. Jā, Ebolas straujā un sākotnēji nekontrolējamā izplatība bija biedējoša, bet 11 000 bojā gājušo – globāli tas nebūt nav liels mirušo skaits. Ik gadu HIV/AIDS nogalina 1,4-1,7 miljonus cilvēku (WHO, 2015b). No tuberkulozes katru gadu mirst ap 1,5 miljoni cilvēku (WHO, 2015c). Malārija vainojama pie aptuveni 600 000 cilvēku nāves (WHO, 2012). Bet nepārspējama mirstības ziņā vēl aizvien ir caureja – tā ik gadu nogalina 2,2 miljonus cilvēku (WHO, 2015d), un galvenais tās cēlonis – tīra dzeramā ūdens trūkums. Ja tik tiešām cilvēku veselības uzturēšana būtu tik svarīga, kā Lagārdas kundze norāda, tad jau sen šīs slimības būtu kļuvušas par izņēmumu, nevis ikdienišķu parādību.
Nozīmīgākais nāves cēlonis pasaulē cilvēkiem vecumā no 15 līdz 29 gadiem ir ceļu satiksmes negadījumi. Tieši Āfrikas valstīs mirstība ir sevišķi augsta, un viens no būtiskākajiem iemesliem – negadījumos cietušie bieži vien nevar saņemt medicīnisko palīdzību (WHO, 2013). Trauma, kas, piemēram, Latvijā tiktu izārstēta, teiksim, Andorā vai Čadā beidzas ar nāvi. Tātad nekvalitatīvas vai praktiski neeksistējošas veselības aprūpes sistēmas dēļ iet bojā daudz vairāk cilvēku nekā no Ebolas epidēmijas. Turklāt – tie nav atsevišķi gadījumi, tā tas notiek ilgstoši katru gadu.
SVF politikas netiešā ietekme uz sabiedrības veselību
Uz sabiedrības veselību attiecas arī lēmumi, kas nav tieši saistīti ar mediķu algām, medicīnas aparatūras pieejamību vai medikamentu cenām. Daudzi lēmumi veselību konkrētā valstī arī ietekmē netieši.
Izsniedzot kredītu, SVF paģēr, ka saņēmējvalstij ir jāattīsta eksports. Ebolas un SVF kredīta skartajās Gvinejā, Sjerraleonē un Libērijā nozīmīgākās eksportpreces ir minerālresursi: Libērijā un Sjerraleonē tā ir dzelzsrūda, bet Gvinejā – alumīnija rūda (Observatory of Economic Complexity, 2015). Šo minerālu ieguve ir saistāma ar nozīmīgu kaitējumu videi, kas ietekmē arī veselību. Abos gadījumos raktuvju tuvumā atmosfērā nonāk liels putekļu daudzums, kas izraisa elpošanas sistēmas slimības, abos gadījumos ūdeņi tiek piesārņoti ar smagajiem metāliem, kas var izraisīt saindēšanos. Turklāt avāriju gadījumā sekas ir katastrofālas. SVF prasītais ir izpildīts – ir attīstīta nozare, kuras produktu var eksportēt. Toties cieš iedzīvotāju veselība ne tikai tāpēc, ka veselības aprūpes sistēma nespēj tikt galā ar saslimušajiem, bet arī tāpēc, ka pati vide ir neveselīgāka, līdz ar to saslimt ir daudz vieglāk.
Protams, nauda nemētājas zemē un var gadīties, ka ir jāizvēlas, kā tērēt ierobežotu finansējumu. SVF liek izvēlēties starp sabiedrības veselību un makroekonomisko stabilitāti. Precīzāk – SVF liek izvēlēties tikai un vienīgi makroekonomisko stabilitāti. Pats par sevi tas nav slikts mērķis. Bet, tā kā Āfrikas valstis, kuras saņēmušas SVF kredītus, vēl aizvien ekonomiskajā attīstībā atpaliek no citiem kontinentiem, loģiski būtu spriest, ka kaut kas nav kārtībā, un varbūt būtu jāpārdomā citi veidi, kā palīdzēt valstij attīstīties. Galu galā – pāragra cilvēku nāve arī finansiāli ir neizdevīga.
Zambija ir lielisks piemērs tam, ka fokusēšanās uz ekonomisko stabilitāti un veselības nozares ignorēšana iedragā valsts attīstību. Zambijā līdz septiņdesmito gadu beigām bija vidēji ienākumi, bet, krītot vara – valsts galvenās eksportpreces – cenām, Zambija nokļuva finansiālās grūtībās. 1980.gadā SVF steidza palīgā, kas automātiski nozīmēja tēriņu ierobežošanu veselības aprūpei. Tā rezultātā divdesmit gadu laikā vidējais dzīves ilgums samazinājās par 3 gadiem, bērnu mirstība pieauga – ja 20.gadsimta astoņdesmitajos gados līdz 5 gadu vecumam nomira 162 no 1000 bērniem, tad pēc 20 gadiem šis skaitlis bija sasniedzis 182. Tāpat palielinājās letālu dzemdību skaits (Global Health Workforce Alliance, 2013). Vai uz tā rēķina uzlabojās kopējā valsts attīstība? Nē. Tautas attīstības indekss (Human development index) ir samazinājās no 0,470 1980.gadā līdz 0,434 2007.gadā (RESULTS Educational Fund, 2009).
Sabiedrības veselība ir būtisks ekonomikas dzinējspēks – veselīgi cilvēki spēj, pirmkārt, spēj strādāt produktīvi, otrkārt, viņi nodzīvo gana ilgi, lai “atpelnītu” līdzekļus, ko valsts viņos ieguldījusi pirms darba gaitu uzsākšanas (veselība, izglītība, infrastruktūra). Pagaidām nav dzirdēts par “veiksmes stāstu”, kurā vienlaicīgi būtu iespējams ignorēt veselības aprūpi un reizē gūt būtiskus panākumus ekonomikā. Tātad – ja vairāku gadu desmitu laikā ar līdzšinējo SVF politiku nav izdevies izlīdzināt dzīveslīmeni Āfrikā un citos kontinentos, tad varbūt ir pienācis laiks kaut ko šajā politikā pamainīt.
Ar pilnu raksta versiju varat iepazīties šeit:
Atsauces:
1. Baker, K.B., 2010. The Impact of the International Monetary Fund`s Macroeconomic Policies on the AIDS Pandemic. International Journal of Health Services. 40, 347-367
2. Global Health Workforce Alliance, 2013. Mid-level Health Workers for Delivery of Essential Health Services. Appendix 7 – Zambia Case Study. http://www.who.int/workforcealliance/knowledge/resources/MLHWCountryCaseStudies_annex7_Zambia.pdf (skatīts 20.11.2015)
3. Goldsbrough, D., 2007. Does The IMF Constrain Constrain Health Spending in Poor Countries? Evidence and an Agenda for Poor Countries. Center for Global Development http://www.cgdev.org/sites/default/files/14104_file_IMF_and_Health_Spending.pdf (skatīts 20.11.2015)
4. Kentikelenis, A., King, L., McKee, M., 2015. The International Monetary Fund and the Ebola Outbreak. Lancet. 3, 69-70
5. Observatory of Economic Complexity, 2015. http://atlas.media.mit.edu/en/ (skatīts 20.11.2015)
6. RESULTS Educational Fund, 2009. The IMF in Zambia: Implications for Health and Development. http://www.results.org/uploads/files/RESULTS_ZAMBIA_Final_7-29-09.pdf (skatīts 20.11.2015)
7. Robinson, J. And Pfeiffer, J., 2015. The IMF`s Role in the Ebola Outbreak – THE Long-term Consequences of Structural Adjustment. Brettonwoods project. http://www.brettonwoodsproject.org/2015/02/imfs-role-ebola-outbreak/ (skatīts 20.11.2015)
8. WHO, 2012. Number of Malaria Deaths. http://www.who.int/gho/malaria/epidemic/deaths/en/ (skatīts 20.11.2015)
9. WHO, 2013. Road Traffic Deaths. http://www.who.int/gho/road_safety/mortality/en/ (skatīts 20.11.2015)
10. WHO, 2015a. Ebola Virus Disease Outbreak. http://www.who.int/csr/disease/ebola/en/ (skatīts 20.11.2015)
11. WHO, 2015b. Number of Death Due to HIV/AIDS. http://www.who.int/gho/hiv/epidemic_status/deaths/en/ (skatīts 20.11.2015)
12. WHO, 2015c. Tuberculosis. http://www.who.int/mediacentre/factsheets/fs104/en/ (skatīts 20.11.2015)
13. WHO, 2015d. Water Related Diseases. http://www.who.int/water_sanitation_health/diseases/diarrhoea/en/ (skatīts 20.11.2015)
Raksta autore: Elīna Kolāte
Šis raksts tapis ar Eiropas Savienības finansiālu atbalstu. Par pasākumu saturu atbild biedrība “Latvijas Zaļā kustība” un nekādā mērā nevar būt uzskatīta par Eiropas Savienības oficiālo viedokli.