Category Archives: Attīstības Sadarbība

LZK uzņemta par biedru Eiropas Zaļās Jostas „European Green Belt” asociācijā

Ievērojot tradīcijas, ikgadējā rudens valdes sēde 7.novembrī notika Gramzdā. Lemjot par aktuālajiem jautājumiem, īpaši tika izcelta LZK uzņemšana European Green Belt Association (EGB) biedru rindās. LZK ir vienīgā organizācija no Latvijas, kas tagad ir pārstāvēta šajā nozīmīgajā Eiropas vides organizāciju tīklā, kopā ar citām valstiskajām un nevalstiskajām organizācijām.

Lasīt tālāk… →

Nevienlīdzība Latvijā- Vai tas ir aktuāli?

NevienlidzibaŠī gada septembrī ANO valstis ir atskaitījušās par panākumiem Ilgtspējīgas attīstības mērķu 2000-2015 sasniegšanā un radījušas jaunus mērķus, kas jāsasniedz līdz 2030.gadam. Tostarp parādījusies arī līdz šim neminēta problēma – nevienlīdzība ne tikai dažādu valstu starpā, bet nevienlīdzība arī katras valsts iekšienē. Ir svarīgi veicināt vienlīdzību katrā valstī, jo vienlīdzīgākas sabiedrības ir vairāk gatavas iesaistīties arī globālo problēmu risināšanā. Latvijā nevienlīdzība ir ļoti būtiska problēma, un ne tikai pašas Latvijas, bet arī citu valstu iedzīvotāji ir ieinteresēti, lai tā tiktu risināta.

Nevienlīdzība ir noteiktā teritorijā dzīvojošu cilvēku dažādās iespējas – gan iespēja sevi realizēt, gan pieeja resursiem. Un tas ietekmē gan indivīdu, gan sabiedrību kopumā.

Kā atpazīt ienākumu nevienlīdzību?

Ienākumu nevienlīdzību mēra ar Džini indeksu no 0 līdz 1: 0 reprezentē absolūtu vienlīdzību, kad visiem sabiedrības locekļiem ir pilnīgi vienādi ienākumi. Savukārt 1 nozīmē absolūtu nevienlīdzību – visi ienākumi pieder vienam cilvēkam, un citiem nav nekā.

Latvijas Džini indekss ir starp augstākajiem Eiropas Savienībā, un mēs gadiem ilgi aizņemam Eiropas Džini indeksu antitopu virsotnes kopā ar Rumāniju, Bulgāriju, Spāniju, Portugāli un Grieķiju,

bet vienlīdzīgākās sabiedrības Eiropā ir Slovēnijā, Slovākijā, Čehijā, Zviedrijā, Dānijā.

Vidējā alga Latvijā pēdējo gadu laikā ir būtiski augusi, 2015.gadā jau pārsniedzot pirmskrīzes (2008.gads) līmeni.

Tomēr, tā kā Latvijā ir liela nevienlīdzība, daudzas ģimenes, kā arī cilvēki, kas dzīvo vieni, labklājības līmeņa pieaugumu nejūt. Uz nevienlīdzību Latvijā norāda dažnedažādi rādītāji. Ne tikai jau minētais Džini koeficients. Ja salīdzina, cik daudz ienākumu saņem bagātākie cilvēki Latvijā un citās Eiropas Savienības valstīs, arī esam starp līderiem – bagātāko 10% iedzīvotāju rīcībā ir 27% ienākumu, un šajā ziņā Latvija kopā ar Portugāli pārspēj visas citas Eiropas Savienības valstis.

Atšķirībā no Lietuvas un Igaunijas, kur krīzes periodā nevienlīdzība pieauga, Latvijā tieši krīzes laikā tā samazinājās. Tas gan neatspoguļo kopējo labklājības līmeņa celšanos, gluži otrādi – strauji samazinājās bagātākās sabiedrības daļas ienākumi, bet, piemēram, pensijas, kaut arī nelielas, tomēr palika stabilas. Protams, nedrīkst uzskatīt, ka nevienlīdzība ir iznīdējama, iznīdējot turīgāko slāni – ir jārisina nabadzības problēma, kas Latvijā ir ļoti būtiska.

Latvijā 50% ģimeņu, kurās bērnus audzina viens vecāks, ir pakļautas nabadzības riskam.

Šajā ziņā Latviju pārspēj vienīgi Bulgārija, kur 66% šādu ģimeņu ir nabadzīgas. Latvijā 46% daudzbērnu ģimeņu ir nabadzīgas. Starp nozīmīgākajām riska grupām jāmin arī cilvēki, kas dzīvo vieni paši: 40% vientuļu vīriešu un 37% vientuļu sieviešu ir pakļauti nabadzības riskam. Kopumā Latvijā nabadzības riskam pakļauti 38%, un sliktākā situācijā ir tikai Rumānija (41%) un Bulgārija (42%).

Mazāka alga – lielāka nevienlīdzība?

Nevienlīdzība un nabadzība, piemēram, Spānijā un Grieķijā varētu būt saistīta ar augsto bezdarbu, bet tas noteikti nevar būt galvenais šo problēmu cēlonis Latvijā, kur bezdarba līmenis ir aptuveni tāds pats kā vidēji Eiropā. Toties minimālā alga ir viena no zemākajām Eiropā – 360 eiro (sākot no 2016.gada – 370 eiro). Bet arī zemo minimālo algu nevar uzskatīt par visu nelaimju cēloni. Piemēram, Čehijā, kas ir starp vienlīdzīgākajām valstīm Eiropas Savienībā, minimālā alga ir vēl zemāka – vien 335 eiro. Arī, ja salīdzina cenas, tad secinām, ka par minimālo algu Čehijā vai, piemēram, Igaunijā cilvēks var atļauties mazāk nekā Latvijā.

Minimālā alga Latvijā 2016.gadā pieaugs līdz 370 eiro, un ir plānots to turpināt paaugstināt, bet tas nebūt nenozīmē automātisku darbinieku ienākumu palielināšanos –

daudzi mazie uzņēmumi, it sevišķi reģionos, nevar atļauties samaksāt augstākas algas, tāpēc to darbiniekiem vienkārši ir jāstrādā mazāk,

rezultātā ienākumu līmenis nepaaugstinās. Pati par sevi algu paaugstināšana nav nekāds risinājums, ja līdz ar to nepaaugstinās arī produktivitāte un uzņēmuma iespējas nopelnīt vairāk.

Tātad pie Latvijas nevienlīdzības nevaram vainot bezdarbu, nevaram īsti vainot arī minimālās algas apjomu,

jo pat ar zemākām algām iespējams izvedot vienlīdzīgu sabiedrību. Problēma ir tāda, ka Latvijā ir ļoti daudz cilvēku, kas saņem šīs mazās algas – valstī ir 187 tūkstoši strādājošo, kas saņem minimālo algu, turklāt viņu skaits pēdējā gada laikā pieaudzis par aptuveni 3000.

2014.gadā 57% strādājošo bruto alga nepārsniedza 426 eiro.

Šie skaitļi atspoguļo ne tikai nabadzību šobrīd, bet arī nabadzību nākotnē – mazo algu saņēmēju pensijas arī būs nelielas. 43% šobrīd strādājošos pensijas vecumā būs pakļauti nabadzības riskam – viņu ienākumi būs mazāki par 60% no vidējās algas valstī. Turklāt lielāks nabadzības risks ir tiem strādājošajiem, kas šobrīd ir pirmspensijas vecumā.

Nevienlīdzība ietekmē visus sabiedrības locekļus, ne tikai tos, kas ir nabadzīgi.

Nevienlīdzīgākās sabiedrībās ir augstākā noziedzība, augstāks nepilngadīgo meiteņu grūtniecības īpatsvars, zemāki sasniegumi izglītībā, vairāk cilvēku, kas atkarīgi no alkohola un narkotiskajām vielām. Šīs visas ir problēmas, par kurām sabiedrībai ir jāmaksā, un, protams,

labāk būtu, ja šos līdzekļus varētu ieguldīt nevienlīdzības novēršanā, nevis seku apkarošanā.

Turklāt nevienlīdzīgās sabiedrībās trūkst savstarpējas uzticēšanās. Un tas traucē tautsaimniecības attīstībai – cilvēki Latvijā nav gatavi kopīgi realizēt idejas, jo neuzticas viens otram. Viens no spilgtākajiem vispārējās neuzticēšanās piemēriem ir gadījumi ar smagi slimu bērnu ārstēšanu un ziedojumu vākšanu šim mērķim.

Bieži vien valsts patiesībā apmaksā šos izdevumus, bet vecāki, vienkārši neticot, ka valsts palīdzēs, pat nepainteresējas par šādu iespēju.

Kā rodas vienlīdzība?

Ir vairāki veidi, kā sasniegt vienlīdzību. Piemēram, Japānā panākts, ka atšķirība starp vienkārša darba veicēju un augstākā līmeņa vadītāju algām ir relatīvi neliela. Savukārt Zviedrijā algu atšķirības ir ļoti lielas, bet to kompensē progresīvā nodokļu sistēma. Visnevienlīdzīgākie ienākumi pirms nodokļu nomaksas ir Grieķijā, un arī pēc nodokļu nomaksas situācija sevišķi nav uzlabojusies – tā ir starp nevienlīdzīgākajām sabiedrībām Eiropā. Savukārt, piemēram, Francijā, Vācijā, Dānijā un jau minētajā Zviedrijā ir lielas atšķirības starp mazajām un lielajām algām, bet naudas pārdales rezultātā šīs valstis kļūst daudz vienlīdzīgākas. Cita situācija ir Latvijā –

mazo un lielo algu atšķirības ziņā esam apmēram vidējā Eiropas Savienības līmenī, bet pēc nodokļu nomaksas Latvija ir otra nevienlīdzīgākā valsts Eiropas Savienībā tūliņ pat aiz Bulgārijas.

Tas nozīmē, ka naudas pārdale ir izdevīga bagātākiem cilvēkiem, tamdēļ atšķirība starp lielo un mazo ienākumu guvējiem pieaug.

Tomēr naudas pārdale pati par sevi nav problēmas risinājums – nepieciešams veikt reformas, kas palīdzētu cīnīties ar nevienlīdzības cēloņiem tā vietā, lai cīnītos ar sekām.

Viens no līdzekļiem, kas palīdzētu izrauties no nabadzības apļa, ir izglītība.

Izglītības pieejamība un kvalitāte ir rādītāji, kas var veicināt vai tieši otrādi – graut – vienlīdzību.

Latvijā novērota tendence, ka bagātāko ģimeņu bērnu koncentrējas labākajās skolās, kas lielākoties atrodas lielajās pilsētās. Savukārt trūcīgākajiem bērniem ir sliktākas sekmes, un šī tendence ir sevišķi izteikta laukos. Šādā veidā notiek noslāņošanās – bagātāko vecāku bērni mācās labākās skolās, kā rezultātā viņi nākotnē būs konkurētspējīgāki un spēs gūt lielākus ienākumus, kamēr nabadzīgākie bērni mācās sliktākās skolās un viduvējās izglītības dēļ nākotnē, ļoti iespējams, nespēs konkurēt ar labo skolu absolventiem.

Būtu jāveic reformas skolu sistēmā un jāpanāk, ka visās skolās mācās bērni ar no dažādu ienākumu ģimenēm, tomēr, kā pierādījis kaut vai pēdējais mēģinājums veikt reformas skolotāju algu modelī – reformas netiek gaidītas ar atplestām rokām. Līdzīgi ir augstākajā izglītībā – kā atzina Ilze Viņķele, daudz cilvēku augstākās izglītības nozarē ir jau sen. Un viņi ir konkurētspējīgi tieši šādā sistēma. Pie tā viņi arī turēsies, kaut arī šī sistēma arvien vairāk atpaliek no mūsdienu vajadzībām un rada vairāk problēmu nekā risinājumu. Bet, tā kā ir spēcīga lobiju grupa, viņi šo status quo mēģina noturēt.

Arī veselības aprūpe teorētiski varētu būt nozare, kas varētu veicināt vienlīdzību. Slims cilvēks nevar strādāt vai vismaz nevar to darīt produktīvi. Un tā sabiedrības daļai, kas nevar atļauties samaksāt pilnu ārsta konsultācijas vai ārstēšanās cenu privātajā klīnikā, ir spiesta gaidīt, līdz pienāks viņu kārta saņemt valsts apmaksātu pakalpojumu.

Tas nozīmē, ka sabiedrības daļa, kas jau tā ir ar zemiem ienākumiem, šajā laikā nespēj pilnvērtīgi strādāt un pelnīt.

Arī pacienta līdzmaksājumi Latvijā ir starp augstākajiem Eiropas Savienībā, turklāt tie nav proporcionāli cilvēka ienākumiem. Reģionu iedzīvotāju finansiālās iespējas apmeklēt ārstu ietekmē ne tikai pašu medicīnas pakalpojumu cenas, bet arī transporta pieejamība un cena. Ja, piemēram, lai nogādātu bērnu tuvākajā skolā, laukos tiek organizēti autobusi, tad tādu “poliklīniku autobusu” nav, kas nozīmē, ka šiem cilvēkiem ārsta apmeklējums ir divtik grūts.

Nevienlīdzība valsts iekšienē cilvēku ietekmē daudz vairāk nekā nevienlīdzība valstu starpā, jo cilvēkiem ir tendence sevi salīdzināt ar apkārtējiem.

Turklāt nepietiek ar to vien, ka kopumā valsts ir bagāta, bet sabiedrībā valda nevienlīdzība – šādas valstis bieži vien ir neveiksmīgākas par valstīm, kur ienākumi ir zemāki, bet vienlīdzība augstāka.

Vienlīdzība nenozīmē to, ka bagātajiem tiek atņemta nauda un sadalīta nabadzīgajiem. Vienlīdzība nenozīmē, ka pilnīgi visi ir vienādi un gūst pilnīgi vienādus ienākumus.

Vienlīdzība ir stāvoklis, kad ikviens cilvēks, godprātīgi strādājot un maksājot nodokļus valstij, ir spējīgs sevi pienācīgi nodrošināt.

Neatkarīgi no tā, vai šis cilvēks ir skolotājs, vai nekustamo īpašumu mākleris.

Vai investori bēg no nodokļiem?

Ik reizi, kad sabiedriskajā telpā parādās diskusijas par nodokļu celšanu, izskan arī draudi, ka palielinātu nodokļu dēļ investori aizbēgs no Latvijas un uzņēmējdarbības vide tiks izpostīta. Protams, uzņēmēju mērķis ir nopelnīt un, jo mazāk naudas jāvelta nodokļiem, jo vairāk paliek pāri pašiem. Bet vai tiešām ir pamats domāt, ka atsevišķu nodokļu paaugstināšana varētu aizbiedēt investorus un vai tiešām mūsu nodokļi ir tik augsti, ka vairs tos nedrīkst pacelt?

Kapitāla nodokļi, kurus piemēro dividendēm, ir vieni no zemākajiem Eiropas Savienībā – 15%.

Tāda pati nodokļu likme ir Lietuvā, bet mazāki kapitāla nodokļi ir vien Īrijā (12,5%) un Kiprā (10%). Lielākie kapitāla nodokļi ir Francijā (36,1%), Beļģijā (34%), Maltā (35%) un Portugālē (31,5)(5.attēls). Taču gadījumā, ja strādājošais ienākumus gūst ar algu (kā tas ir vairumā gadījumu Latvijā), dažādi nodokļi sastāda daudz lielāku īpatsvaru. Piemēram, ja darbinieka bruto alga ir 500 eiro, pēc ienākumu nodokļa un sociālā nodokļa nomaksas viņš saņemt 361 eiro. Turklāt darba devējam jāveic sociālās iemaksas vēl 119 eiro apmērā. Tātad kopumā, lai saņemtu 361 eiro lielu algu, dažādos nodokļos samaksāti 258 eiro.

Sabiedriskajā telpā laiku pa laikam parādās runas par progresīvā nodokļa ieviešanu, kas parasti izraisa asas diskusijas. Taču, ja salīdzina kapitāla nodokli ar nodokļiem, kas jāmaksā algas saņēmējam, redzam lielu nevienlīdzību. Un, lai to risinātu, pat nav jārunā par progresivitāti. Iespējams, šos nodokļus būtu vērtīgi kaut mazliet izlīdzināt – samazināt darbaspēka nodokļus, vienlaicīgi palielinot kapitāla nodokļus. Tas atkal liek atgriezties pie jautājuma, vai investori nebēgs no Latvijas, ja tiks pacelti nodokļi.

Tā kā vidēji Eiropā kapitāla nodokļi ir augstāki nekā Latvijā, tad teorētiski investoriem no citām Eiropas Savienības valstīm vajadzētu pārcelties uz Latviju. Tā kā Eiropas Savienībā ir brīvais tirgus, tam pat nevajadzētu būt sevišķi grūti izdarāmam. Tomēr milzīgu ārvalstu investoru aktivitāti Latvijā nemanām.

Nodokļu likme nebūt nav noteicošais faktors investoru piesaistē. Visvairāk ārvalstu investīciju izdodas piesaistīt Luksemburgai – laikā no 2010.līdz 2014.gadam investīciju apjoms pārsniedz valsts IKP apjomu, taču kapitāla nodokļu likme Luksemburgā nebūt nav tā zemākā (29%).

Savukārt Lietuvā un Latvijā, kur ir vienas no zemākajām nodokļu likmēm, investīciju apjoms ir salīdzinoši mazs. Ja mēs pieņemam, ka investori savus biznesus gribētu pārcelt uz valstīm ar mazāku nodokļu slogu, Latvijā investīciju apjoms jau sen būtu palielinājies.

Tas liek domāt, ka ir citi – svarīgāki – faktori, kas veido labvēlīgu investīciju vidi. Piemēram, drošība, infrastruktūras kvalitāte, kvalificēts darbaspēks, kā arī paredzama nodokļu politika.

Arī nekustamā īpašuma nodoklis Latvijā ir viens no zemākajiem Eiropas Savienībā. Loģiski – to paceļot, pats nekustamais īpašums nebēgtu uz ārzemēm. Turklāt, ja arī tas fiziski spētu aizbēgt, jau iepriekš minēts, ka Latvija izceļas ar zemu nekustamā īpašuma nodokļa likmi. Un nekustamais īpašums bieži liecina par turību, no kā izriet, ka

saprātīga nodokļa paaugstināšana varētu palīdzēt sekmēt vienlīdzību.

Nodokļi ir ne tikai instruments ienākumu gūšanai. Tiem arī vajadzētu atspoguļot valsts ilgtermiņa intereses. Piemēram, augsts akcīzes nodoklis cigaretēm un alkoholam nozīmē, ka valsts interesēs ir, lai šie produkti tiktu pirkti un lietot pēc iespējas mazāk. Mazi darbaspēka nodokļi savukārt mudinātu investorus radīt uzņēmumus ar daudz darbavietām. Diemžēl šobrīd darbaspēka nodokļi Latvijā liecina par to, ka darbavietu radīšana nav vēlama.

Autore: Elīna Kolāte

EU FlagŠis raksts tapis ar Eiropas Savienības finansiālu atbalstu. Par pasākumu saturu atbild biedrība “Latvijas Zaļā kustība” un nekādā mērā nevar būt uzskatīta par Eiropas Savienības oficiālo viedokli

Vai Ilgtspējīgas attīstības mērķu īstenošana palīdzēs samazināt klimata pārmaiņas

Pēdējo četrdesmit gadu laikā, veicinot attīstību, cilvēce nepārtraukti ir zaudējusi bioloģisko daudzveidību, dubultojusi emisiju līmeni, iedzīvotāju skaitu, vienlaikus mazinot dabas kapitālu. Finanšu resursi ir koncentrējušies attīstītajās valstīs, savukārt jaunattīstības valstīs attīstīto valstu uzņēmumi ir izvērsuši masu patēriņa preču ražošanu, nereti izmantojot lētu darbaspēku un zemākas vides prasības. Pagaidām nav pazīmju, ka šis finanšu kapitāla SDGkoncentrēšanās process būtu pārtraukts, tomēr ir pazīmes, kas liecina par esošās sistēmas “ļodzīšanos” un ekonomika nav tā, kas spētu uzturēt šo disbalansu – sociālo vai vides.

Ir nepieciešama pilnīgi jauna sistemātiska pieeja – jauna paradigma, kas veido ekonomisko, sociālo un vides līdzsvaru. Tas ir milzu izaicinājums globālai sabiedrībai, jo jāpanāk ne tikai sabiedrības vēlme pārmaiņām, bet arī institucionāla iesaiste. Šobrīd ANO ir apstiprināti jaunie 17 Ilgtspējīgas attīstības mērķi (IAM), kuru virsmērķis ir nabadzības izskaušana un ilgtspējīgas attīstības panākšana līdz 2030. gadam. Šo mērķu izstrādi varētu uzskatīt par pirmo īsteno ANO valstu centienu skatīt vides un sociālās un ekonomikas problēmas integrēti – 17 ilgtspējīgas attīstības mērķi ar 169 apakšmērķiem, kas konkretizē katra mērķa prioritātes, tiecas panākt līdzsvaru starp ilgtspējīgas attīstības trim dimensijām – vides, sociālo un ekonomisko. Citiem vārdiem, parakstot šo Agenda 2030 – vienošanos par kopīgajiem ilgtspējīgās attīstības mērķiem (IAM), valstu līderi apliecināja, ka saprot saikni starp vides un socio-ekonomiskām problēmām, proti, ka visām negatīvām ietekmēm uz vidi pamatā ir sociāla vai ekonomiska rakstura cēloņi, un ka arī pretējais ir spēkā – vides problēmas lielā mērā rada vai katalizē sociālas un ekonomiskas problēmas.

Lielākā problēma, kam ir un būs milzīga ietekme uz vides veselību un cilvēka labklājību, ir klimata pārmaiņu izraisītā globālā sasilšana. Nosaucam tikai dažus lielākos izaicinājumus – paaugstinātā ūdenslīmeņa izraisītie bojājumi infrastruktūrai, enerģijas apgādei, sausuma izraisīts pārtikas trūkums, karstuma izraisīta mirstība un slimības, biežās dabas stihiju izraisītās kataklizmas. Šīs negatīvās ietekmes ir savā starpā saistītas. Ekonomiskie zaudējumi izraisa un stiprina sociālās problēmas – badu, nabadzību, kā arī katalizē nemierus. Skaidrs, ka vissmagāk klimata pārmaiņu negatīvā ietekme iedarbosies uz nabadzīgākajiem cilvēkiem un valstīm, kam ir viszemākā kapacitāte reaģēt uz pārmaiņām. Piemēram, arī Sīrijā 2011. gadā aizsāktais konflikts ir vismaz daļēji saistīts ar ilgstošo sausumu reģionā, kas noveda pie ūdens nepietiekamības un lieliem ražas zudumiem, līdz ar to radīja lielu iedzīvotāju neapmierinātību.

Šobrīd katra valsts, kas ir apstiprinājusi šos mērķus, strādā pie mājas darba – lēmumu pieņemšanas par to, kā ilgtspējīgie attīstības mērķi īstenojami pašu valstīs. Tā ir nacionāla politika, kas tiek atbalstīta starptautiskā līmenī. Ir būtiski, ka mērķu sasniegšana ir viendabīgs process, kur vienlīdzīgi tiek ņemtas vērā visas vajadzības, kur attīstība tiek skatīta kā progress, kas neizslēdz potenciāla esamību nākotnei.

Par klimata pārmaiņām globāli tiek runāts jau sen. Arī IAM klimata pārmaiņām ir veltīts 13. mērķis – “strauji rīkoties, lai cīnītos pret klimata pārmaiņām un tās ietekmi”, šī mērķa apakšmērķos ir minēts, ka “visās valstīs jāstiprina spēja pielāgoties un adaptēties ar klimatu saistītām ietekmēm un dabas parādībām”, “jāuzlabo izglītība un informētība – gan iedzīvotāju, gan valsts pārvaldībā strādājošo.” 13. mērķis piemin arī attīstīto valstu apņemšanos ieguldīt 100 miljardus gadā klimata pārmaiņu seku mazināšanā jaunattīstības valstīs. Turklāt nevalstiskās organizācijas norāda, ka ir svarīgi šos līdzekļus izmantot efektīvi. Taču arī citos IA mērķos ietvertie centieni visticamāk netieši samazinās klimata pārmaiņu ietekmi, ja tie tiks veiksmīgi īstenoti, piemēram, 12. mērķis – nodrošināt ilgtspējīgas patēriņa un ražošanas tendences, kā arī 15. mērķis – ilgtspējīga zemes ekosistēmu izmantošana un meža pārvaldība, pārtuksnēšošanās un zemes erozijas apturēšana. Vienlaicīgi ļoti svarīgs uzdevums ANO dalībvalstīm būs klimatam draudzīgā veidā (attīstība ar zemām CO2 emisijām) īstenot mērķos iekļauto darba pieejamības un ekonomisko izaugsmi, pilsētu un kopienu dzīves vietu attīstību, infrastruktūras, industrializācijas un inovāciju attīstību. Lai tā notiktu, ir vajadzīga īpaši pārdomāta, koordinēta valstu rīcība, pretējā gadījumā klimata pārmaiņas tiks tikai veicinātas.

Ja ANO valstis cer sasniegt nupat kā Parīzē noteikto mērķi – noturēt globālās temperatūras izmaiņas 1.5 C grādu robežās, salīdzinot ar pirmsindustriālajiem laikiem, būs nepieciešamas radikālas pārmaiņas – valdībām jānosaka ambiciozi siltumnīcas gāzu samazināšanas mērķi, jālikvidē subsīdijas fosilo kurināmo izmantošanai, reāli jāstimulē pāreja uz atjaunojamiem energoresursiem, pārtikas apgādes politika jāpārorientē uz vietējo produkciju un drošu pārtiku. Viennozīmīgi skaidrs, ka intensīva, vienveidīgu kultūru lauksaimniecība ir pretrunā ar šiem mērķiem, tāpat radikāli jāsamazina globālais dzīvnieku izcelsmes produktu patēriņš. Attīstītajām ANO dalībvalstīm būs jāpieliek reāli centieni mainīt domāšanu attiecībā uz zema oglekļa politiku – rūpniecības pārorientēšana uz Āzijas valstu lēto darbaspēku nav reāla savas oglekļa pēdas samazināšana, bet gan savas rīcības seku nomaskēšana.

Starp Eiropas un ANO sabiedrības interešu grupām ir pieaugošas diskusijas par to, vai attīstītajām valstīm vispār ir nepieciešama tālāka ekonomiskā izaugsme, jo tā līdz šim vienmēr ir bijusi saistīta ar pieaugošām emisijām. Arvien biežāk izskan viedoklis, ka attīstītajām valstīm ar savu ekonomisko izaugsmi ir “jāpiebremzē”, lai ļautu attīstīties nabadzīgākajām valstīm. Tāpat arī ir izskanējis, ka IKP uz iedzīvotāju ir novecojis valstu attīstības rādītājs – izvērtējot valsts ilgtspējīgu attīstību, jāņem arī vērā resursu sadalījums sabiedrībā – nevienlīdzības rādītājs, emisiju apjomi u.c. ilgtspējas rādītāji. Svarīga ir arī izpratnes par ilgtspējīgu attīstību iekļaušana izglītības darba kārtībā, lai mainītu dominējošās ekonomiskās attīstības izpratni, ka izaugsmei nepieciešami pēc iespējas lētāki resursi, tai skaitā enerģijas, un pēc iespējas lētāks darbaspēks.

Kopsummā, pasaules attīstības kontekstā ir jādomā par iedvesmojošiem un mazāk tehniskiem līdzekļiem mērķu sasniegšanai, kas vērsti uz sociālo vienlīdzību, domājot par resursu godīgu un ilgtspējīgu izmantošanu pilnīgi visiem. Svarīga loma šo mērķu sasniegšanai būs tieši sabiedrībai un tās pieprasījumam, tajā skaitā kustību un sabiedrisko organizāciju formā, jo pilsoniskās sabiedrības iesaistīšanās un aktīva rīcība var padarīt Ilgtspējīgas attīstības mērķus no jauki izstrādātiem lozungiem un formāliem plānošanas dokumentiem par līdzekļiem, kur esošo vajadzību nodrošināšanai nav apdraudētas nākamo paaudžu iespējas.

Viedokļu raksta autori:

Āris Ādlers Latvijas Zaļā kustība / CEE Bankwatch

Valters Kinna Zaļā Brīvība

EU Flag

Šis raksts tapis ar Eiropas Savienības finansiālu atbalstu. Par pasākumu saturu atbild biedrība “Latvijas Zaļā kustība” un nekādā mērā nevar būt uzskatīta par Eiropas Savienības oficiālo viedokli