Pēdējo četrdesmit gadu laikā, veicinot attīstību, cilvēce nepārtraukti ir zaudējusi bioloģisko daudzveidību, dubultojusi emisiju līmeni, iedzīvotāju skaitu, vienlaikus mazinot dabas kapitālu. Finanšu resursi ir koncentrējušies attīstītajās valstīs, savukārt jaunattīstības valstīs attīstīto valstu uzņēmumi ir izvērsuši masu patēriņa preču ražošanu, nereti izmantojot lētu darbaspēku un zemākas vides prasības. Pagaidām nav pazīmju, ka šis finanšu kapitāla koncentrēšanās process būtu pārtraukts, tomēr ir pazīmes, kas liecina par esošās sistēmas “ļodzīšanos” un ekonomika nav tā, kas spētu uzturēt šo disbalansu – sociālo vai vides.

Ir nepieciešama pilnīgi jauna sistemātiska pieeja – jauna paradigma, kas veido ekonomisko, sociālo un vides līdzsvaru. Tas ir milzu izaicinājums globālai sabiedrībai, jo jāpanāk ne tikai sabiedrības vēlme pārmaiņām, bet arī institucionāla iesaiste. Šobrīd ANO ir apstiprināti jaunie 17 Ilgtspējīgas attīstības mērķi (IAM), kuru virsmērķis ir nabadzības izskaušana un ilgtspējīgas attīstības panākšana līdz 2030. gadam. Šo mērķu izstrādi varētu uzskatīt par pirmo īsteno ANO valstu centienu skatīt vides un sociālās un ekonomikas problēmas integrēti – 17 ilgtspējīgas attīstības mērķi ar 169 apakšmērķiem, kas konkretizē katra mērķa prioritātes, tiecas panākt līdzsvaru starp ilgtspējīgas attīstības trim dimensijām – vides, sociālo un ekonomisko. Citiem vārdiem, parakstot šo Agenda 2030 – vienošanos par kopīgajiem ilgtspējīgās attīstības mērķiem (IAM), valstu līderi apliecināja, ka saprot saikni starp vides un socio-ekonomiskām problēmām, proti, ka visām negatīvām ietekmēm uz vidi pamatā ir sociāla vai ekonomiska rakstura cēloņi, un ka arī pretējais ir spēkā – vides problēmas lielā mērā rada vai katalizē sociālas un ekonomiskas problēmas.

Lielākā problēma, kam ir un būs milzīga ietekme uz vides veselību un cilvēka labklājību, ir klimata pārmaiņu izraisītā globālā sasilšana. Nosaucam tikai dažus lielākos izaicinājumus – paaugstinātā ūdenslīmeņa izraisītie bojājumi infrastruktūrai, enerģijas apgādei, sausuma izraisīts pārtikas trūkums, karstuma izraisīta mirstība un slimības, biežās dabas stihiju izraisītās kataklizmas. Šīs negatīvās ietekmes ir savā starpā saistītas. Ekonomiskie zaudējumi izraisa un stiprina sociālās problēmas – badu, nabadzību, kā arī katalizē nemierus. Skaidrs, ka vissmagāk klimata pārmaiņu negatīvā ietekme iedarbosies uz nabadzīgākajiem cilvēkiem un valstīm, kam ir viszemākā kapacitāte reaģēt uz pārmaiņām. Piemēram, arī Sīrijā 2011. gadā aizsāktais konflikts ir vismaz daļēji saistīts ar ilgstošo sausumu reģionā, kas noveda pie ūdens nepietiekamības un lieliem ražas zudumiem, līdz ar to radīja lielu iedzīvotāju neapmierinātību.

Šobrīd katra valsts, kas ir apstiprinājusi šos mērķus, strādā pie mājas darba – lēmumu pieņemšanas par to, kā ilgtspējīgie attīstības mērķi īstenojami pašu valstīs. Tā ir nacionāla politika, kas tiek atbalstīta starptautiskā līmenī. Ir būtiski, ka mērķu sasniegšana ir viendabīgs process, kur vienlīdzīgi tiek ņemtas vērā visas vajadzības, kur attīstība tiek skatīta kā progress, kas neizslēdz potenciāla esamību nākotnei.

Par klimata pārmaiņām globāli tiek runāts jau sen. Arī IAM klimata pārmaiņām ir veltīts 13. mērķis – “strauji rīkoties, lai cīnītos pret klimata pārmaiņām un tās ietekmi”, šī mērķa apakšmērķos ir minēts, ka “visās valstīs jāstiprina spēja pielāgoties un adaptēties ar klimatu saistītām ietekmēm un dabas parādībām”, “jāuzlabo izglītība un informētība – gan iedzīvotāju, gan valsts pārvaldībā strādājošo.” 13. mērķis piemin arī attīstīto valstu apņemšanos ieguldīt 100 miljardus gadā klimata pārmaiņu seku mazināšanā jaunattīstības valstīs. Turklāt nevalstiskās organizācijas norāda, ka ir svarīgi šos līdzekļus izmantot efektīvi. Taču arī citos IA mērķos ietvertie centieni visticamāk netieši samazinās klimata pārmaiņu ietekmi, ja tie tiks veiksmīgi īstenoti, piemēram, 12. mērķis – nodrošināt ilgtspējīgas patēriņa un ražošanas tendences, kā arī 15. mērķis – ilgtspējīga zemes ekosistēmu izmantošana un meža pārvaldība, pārtuksnēšošanās un zemes erozijas apturēšana. Vienlaicīgi ļoti svarīgs uzdevums ANO dalībvalstīm būs klimatam draudzīgā veidā (attīstība ar zemām CO₂ emisijām) īstenot mērķos iekļauto darba pieejamības un ekonomisko izaugsmi, pilsētu un kopienu dzīves vietu attīstību, infrastruktūras, industrializācijas un inovāciju attīstību. Lai tā notiktu, ir vajadzīga īpaši pārdomāta, koordinēta valstu rīcība, pretējā gadījumā klimata pārmaiņas tiks tikai veicinātas.

Ja ANO valstis cer sasniegt nupat kā Parīzē noteikto mērķi – noturēt globālās temperatūras izmaiņas 1.5 C grādu robežās, salīdzinot ar pirmsindustriālajiem laikiem, būs nepieciešamas radikālas pārmaiņas – valdībām jānosaka ambiciozi siltumnīcas gāzu samazināšanas mērķi, jālikvidē subsīdijas fosilo kurināmo izmantošanai, reāli jāstimulē pāreja uz atjaunojamiem energoresursiem, pārtikas apgādes politika jāpārorientē uz vietējo produkciju un drošu pārtiku. Viennozīmīgi skaidrs, ka intensīva, vienveidīgu kultūru lauksaimniecība ir pretrunā ar šiem mērķiem, tāpat radikāli jāsamazina globālais dzīvnieku izcelsmes produktu patēriņš. Attīstītajām ANO dalībvalstīm būs jāpieliek reāli centieni mainīt domāšanu attiecībā uz zema oglekļa politiku – rūpniecības pārorientēšana uz Āzijas valstu lēto darbaspēku nav reāla savas oglekļa pēdas samazināšana, bet gan savas rīcības seku nomaskēšana.

Starp Eiropas un ANO sabiedrības interešu grupām ir pieaugošas diskusijas par to, vai attīstītajām valstīm vispār ir nepieciešama tālāka ekonomiskā izaugsme, jo tā līdz šim vienmēr ir bijusi saistīta ar pieaugošām emisijām. Arvien biežāk izskan viedoklis, ka attīstītajām valstīm ar savu ekonomisko izaugsmi ir “jāpiebremzē”, lai ļautu attīstīties nabadzīgākajām valstīm. Tāpat arī ir izskanējis, ka IKP uz iedzīvotāju ir novecojis valstu attīstības rādītājs – izvērtējot valsts ilgtspējīgu attīstību, jāņem arī vērā resursu sadalījums sabiedrībā – nevienlīdzības rādītājs, emisiju apjomi u.c. ilgtspējas rādītāji. Svarīga ir arī izpratnes par ilgtspējīgu attīstību iekļaušana izglītības darba kārtībā, lai mainītu dominējošās ekonomiskās attīstības izpratni, ka izaugsmei nepieciešami pēc iespējas lētāki resursi, tai skaitā enerģijas, un pēc iespējas lētāks darbaspēks.

Kopsummā, pasaules attīstības kontekstā ir jādomā par iedvesmojošiem un mazāk tehniskiem līdzekļiem mērķu sasniegšanai, kas vērsti uz sociālo vienlīdzību, domājot par resursu godīgu un ilgtspējīgu izmantošanu pilnīgi visiem. Svarīga loma šo mērķu sasniegšanai būs tieši sabiedrībai un tās pieprasījumam, tajā skaitā kustību un sabiedrisko organizāciju formā, jo pilsoniskās sabiedrības iesaistīšanās un aktīva rīcība var padarīt Ilgtspējīgas attīstības mērķus no jauki izstrādātiem lozungiem un formāliem plānošanas dokumentiem par līdzekļiem, kur esošo vajadzību nodrošināšanai nav apdraudētas nākamo paaudžu iespējas.

Viedokļu raksta autori:

Āris Ādlers Latvijas Zaļā kustība / CEE Bankwatch

Valters Kinna Zaļā Brīvība

Šis raksts tapis ar Eiropas Savienības finansiālu atbalstu. Par pasākumu saturu atbild biedrība “Latvijas Zaļā kustība” un nekādā mērā nevar būt uzskatīta par Eiropas Savienības oficiālo viedokli

Diskusija notika 2015. gada 20. oktobrī Kaņepes kultūras centrā

Diskusijā piedalījās aptuveni 30 interesentu un lūgtie diskusijas dalībnieki:

Mārtiņš Krieviņš – Valsts Kancelejas vadītājs, bijušais Pārresoru koordinācijas centra vadītājs Nacionālās Attīstības Plāna (NAP) izstrādes laikā

Ilze Viņķele –Saeimas deputāte, bijusī Labklājības ministre,

Gints Turlajs – ekonomists, konsultāciju uzņēmuma Smart Continent LV Ekoterm SIA ģenerāldirektors

Māra Sīmane – Pārresoru koordinācijas centra konsultante, viena no NAP veidotājām

Āris Ādlers – Latvijas Zaļās kustības padomes loceklis, pēta investīciju ietekmi uz pārejas ekonomikas valstīm

Zanda Kalniņa Lukaševica – Ārlietu ministrijas parlamentārā sekretāre

Diskusiju vadīja un apkopojumu veica: Elīna Kolāte (Redakcionālas izmaiņas: LZK)

Septembrī ANO valstis ir atskaitījušās par panākumiem Ilgtspējīgas attīstības mērķu 2000-2015 sasniegšanā un radījušas jaunus mērķus, kas jāsasniedz līdz 2030.gadam. Tostarp parādījusies arī līdz šim neminēta problēma – nevienlīdzības mazināšana gan valstu iekšienē, gan starp valstīm. Tā kontekstā paredzēts palielināt iedzīvotāju ar zemākiem ienākumiem straujāku ienākumu palielināšanu, veicināt sociālo, ekonomisko iekļaušanos visām iedzīvotāju grupām, samazināt dažādu diskriminējošu dokumentu un politiku pieņemšanu, pieņemt atalgojuma, sociālās aizsarzības politikas, kas veicinātu vienlīdzību, nodrošinātu drošu migrāciju un iedzīvotāju mobilitāti un citus apakšmērķus.

Latvijas Zaļā kustība, reaģējot uz pilsoniskās sabiedrības nepieciešamo iesaisti, plašākas sabiedrības informēšanas par jaunajiem attīstības mērķiem, kā arī vēlmi aktualizēt globālo mērķu aktualizāciju Lavijas politiķu dienas kārtībā, nāca klajā ar iniciatīvu organizēt diskusiju par Latvijas politiku nevienlīdzības mazināšanai nacionālā līmenī, kā arī mūsu valsts rīcību nevienlīdzības mazināšanai globāli.

Kas ir nevienlīdzība un kam gan tā traucē?

Ilze Viņķele diskusiju uzsāka, definējot: vienlīdzība ir noteiktā teritorijā dzīvojošu cilvēku dažādās iespējas – gan iespēja sevi realizēt, gan pieeja resursiem. Un tas ietekmē gan indivīdu, gan sabiedrību kopumā. Lielākā daļa diskusijā iesaistīto atzina, ka viena no svarīgākajām nevienlīdzības konsekvencēm ir neuzticēšanās – gan savstarpējā, gan neuzticēšanās politiskajai varai.

Mērķis mazināt nevienlīdzību iekļauts arī NAP. Sākotnēji cilvēkos bijusi neizpratne par to, kāds nevienlīdzībai vispār sakars ar valsts konkurētspēju un attīstību. Kā atzina Mārtiņš Krieviņš, nevienlīdzība un savstarpējā neuzticība degradē biznesa vidi, jo cilvēki viens otru uzlūko ar aizdomām. Tas mazina valsts konkurētspēju, tāpēc šīs problēmas risinājums bijis jāiekļauj NAP. Un pēdējo gadu laikā tiešām ir augusi izpratne par to, ka nevienlīdzības radītā sociālā spriedze apdraud uzņēmējdarbību un valsti kopumā.

Zanda Kalniņa Lukaševica uzsvēra, ka ienākumu atšķirība valsts iekšienē sabiedrību negatīvi ietekmē daudz vairāk nekā nevienlīdzība starp valstīm, jo cilvēkam ir tendence sevi salīdzināt ar līdzcilvēkiem. Nevienlīdzīgās sabiedrībās ir augstāka noziedzība, vairāk cilvēku cietumos, augstāks pusaudžu grūtniecības īpatsvars, zemāki sasniegumi izglītībā utt. Tāpat nevienlīdzīgākām sabiedrībām raksturīga mazāka iecietība un uzticība. Un, kā jau iepriekš minēja Mārtiņš Krieviņš, tas bremzē ekonomisko attīstību.

Nevienlīdzība ir problēma arī tādā gadījumā, ja valsts kopumā ir bagāta – Ilze Viņķele minēja, ka valstis, kurās ir zemāks IKP, bet augstāka vienlīdzība, pēc daudziem rādītājiem tomēr ir veiksmīgākas nekā tās, kurās vidējais IKP uz vienu iedzīvotāju ir augstāks, bet sabiedrība – daudz nevienlīdzīgāka.

Īsa pamācība ceļā uz (ne)vienlīdzību

Ekonomists Gints Turlajs nāca klajā ar nepielūdzamu faktu – Latvija jau ilgstoši cīnās par pirmo vietu nevienlīdzības ziņā Eiropas Savienībā. Šobrīd tā ir pirmajā vietā, uz papēžiem min Bulgārija. Kā galvenos iemeslus viņš min to, ka mums nav progresīvā nodokļa (no tā visbiežāk izvairās bijušās PSRS valstis), turklāt šeit ir ES zemākais kapitāla nodoklis. Viņaprāt, galvenie iemesli, kāpēc pasaulē nevienlīdzība palielinās, ir arī jaunās tehnoloģijas – ir svarīgi, lai visi cilvēki lietotu vienu un to pašu izstrādājumu, jo tā ir vieglāk. Piemēram, visiem ir jābūt facebook.com, jo visi tur ir. Tas traucē attīstīties un pelnīt citiem sociālajiem tīkliem. Nepieminēt nevar arī faktu, ka pasaulē mazinās uzņēmuma nodokļa likmes.

Zanda Kalniņa Lukašēvica kā labo piemēru aprakstīja 2 ļoti vienlīdzīgas sabiedrības – Japānu un Zviedriju – un mehānismus, kā tās sasniegušas šī brīža līmeni. Zviedrijā ir liela atšķirība starp lielajām un mazajām algām, bet progresīvā nodokļu sistēma pārdala naudu tā, lai arī nabadzīgākajām ģimenēm būtu līdzvērtīgas iespējas. Savukārt Japānā atšķirība starp mazajām un lielajām algām ir salīdzinoši maza, tāpēc arī vienkāršāko darbu darītāji spēj sevi finansiāli nodrošināt. Kāda klausītāja arī pieminēja Somijas piemēru – tur vienlīdzība nav tik daudz saistīta ar tīri ekonomiskiem instrumentiem, bet gan ar faktu, ka, sākot no 2.Pasaules kara beigām, vienā skolas solā tika sēdināti bērni, kuru tēvi iepriekš karojuši viens pret otru. Tādejādi sabiedrībā jau kopš bērnības ieaudzināts, ka nevienu nedrīkst ignorēt.

Kad tika noskaidrots, kā citas – veiksmīgākas – valstis tikušās līdz vienlīdzībai, bija jāsāk skaidrot, kā Latvija kļuvusi par pastāvīgu ES nevienlīdzīgāko valstu TOP2 iemītnieci. Ilze Viņķele atzina, ka pie vainas ir lēmumi, kas balstīti nevis uz faktiem un pētījumiem, bet gan paražās balstītās tradīcijās. Ginta Turlaja minētā progresīvā ienākumu sistēma pati par sevi neatrisina nevienlīdzības problēmu – tas ir tikai viens no instrumentiem, kas, iespējams, palielina pēc tam pārdalāmo naudas masu. Bet jārunā arī par nevienlīdzību izglītībā un veselības aprūpē. Izglītības kvalitāte un pieejamība ir viens no nevienlīdzību ietekmējošiem rādītājiem. Tas ir tas, kas var pārraut šo nabadzības un ierobežotu iespēju apli.

Ja skatāmies uz augstāko izglītību – daudz cilvēku nozarē ir jau sen. Un viņi ir konkurētspējīgi tieši šādā sistēmā. Pie tā viņi arī turēsies, kaut arī šī sistēma arvien vairāk atpaliek no mūsdienu vajadzībām un rada vairāk problēmu nekā risinājumu. Bet, tā kā ir spēcīga lobiju grupa, viņi šo status quo mēģina noturēt. Līdzīgi ir veselības aprūpē.

Kopumā Latvija pēdējo 25 gadu laikā kļuvusi nevienlīdzīgāka, vienīgi krīzes laikā palielinājusies vienlīdzība. To nodrošinājuši 2 faktori – bagātie cilvēki strauji zaudēja ienākumus, bet, piemēram, pensionāru ienākumi, lai arī nelieli, tomēr bija stabili. Kā minēja Māra Sīmane, šajā laikā cilvēki arī sāka vairāk sadarboties viens ar otru. Ja pirms tam bija pieejami, piemēram, mājokļu siltināšanas projekti, cilvēki tomēr tajos neiesaistījās, jo nespēja vienoties savā starpā. Bet līdz ar krīzes sākumu cilvēki sāka meklēt izdevīgākus risinājumus, kas bieži vien sevī ietvēra arī sadarbību vienam ar otru.

Ekonomists Gints Turlajs kā vienu no nevienlīdzības iemesliem min Padomju mantojumu – esam dzīvojuši hierarhijā un mācīti neiebilst pret pastāvošo sistēmu. Tātad – ja ir maza alga, neviens arī neaizstāvēs savas tiesības uz taisnīgu atalgojumu. Kā min Māra Sīmane – visticamāk arī lielā neuzticība ir Padomju mantojums, un NAP paredz ne tikai pasākumus uzticēšanās vairošanai, bet tiek runāts arī par to, kā mērīt uzticēšanos. Tā kā šajā diskusijā par to tiek runāts ne pirmo reizi, ir skaidrs, ka tas ir svarīgi.

Tāpat viens no NAP mērķiem ir veicināt sociāli atbildīgu uzņēmējdarbību – tādu, kurā ieguvējs ir ne tikai uzņēmuma īpašnieks, bet arī darbinieki, turklāt netiek degradēta ne dabas, ne sociālā vide. Tas būtībā ir vienlīdzības pamatu pamats – negūt labumu uz citu ciešanu rēķina. Bet, kā atzina Mārtiņš Krieviņš, ir arī sasniegumi, ar ko mēs varam lepoties. Un jāatceras, ka labklājīgākās Eiropas valstis šo līmeni sasniegušas gadu simtu laikā.

Nevienlīdzība valstu starpā

Diskusijas otrajā daļā dalībnieki runāja par nevienlīdzību starp valstīm, kas patiesībā ir cieši saistīta ar nevienlīdzību valstu iekšienē – jo vienlīdzīgāka sabiedrība valstī, jo vairāk tā ir gatava iesaistīties citu valstu problēmu risināšanā. Ne velti viens no ANO Ilgtspējīgas attīstības mērķiem ir nevienlīdzības mazināšana starp valstīm UN to iekšienē. Ienākumu sadalījumu pasaulē un to izmaiņas lieliski parāda Āra Ādlera piedāvātais “šampanieša glāzes” grafiks, kurš vēl 1992.gadā izskatījās pēc glāzes, bet 2014.gadā jau drīzāk atgādina vecmodīgu cepumu trauku.

Avots: http://www.humanosphere.org/world-politics/2014/10/oxfam-tackles-extreme-inequality-taxes-minimum-wage/

Šī grafika/glāzes augšgalā ir cilvēki ar ļoti lieliem ienākumiem. Un šos ienākumus viņi netur zeķē, bet gan investē – ja viņi neinvestētu, viņi nekad nebūtu nonākuši šīs “glāzes” augšgalā. Investīcijas var gan palīdzēt uzlabot vietējās kopienas dzīvi, gan to bojāt. Āris Ādlers apgaismoja publiku par to, kā investīciju projekti, piemēram, Gruzijā degradē dabas un biznesa vidi vietējai kopienai. Piemēram, gadījumā, ja tiek uzcelts liels dambis hidroenerģijas ražošanai, vietējie cilvēki var aizmirst, piemēram, par tūrisma vai lauksaimniecības attīstīšanu. Turklāt ienākumus no šiem lielajiem projektiem negūst vietējie iedzīvotāji, bet gan ārvalstu investori, kuriem uz savas ādas pēc tam nebūs jāizjūt ne vietējās vides, ne sociālās sfēras degradācija.

Protams, svarīgs ir arī jautājums, kā šīs “glāzes” formu ietekmē ne tikai ienākumu sadalījums, bet fakts, ka valstīs, kurās ienākumi ir mazāki, dzimst vairāk cilvēku.

Arī Latvijā jārunā par uzņēmējdarbības dominanci, kurai jāliek pretī kaut kādas alternatīvas. Vēl aizvien valda paradigma – jo lielāks IKP, jo mēs dzīvosim labāk. Jo vairāk infrastruktūras, jo labāk. Bet mēs nepieminam to, ka cilvēkiem jāsāk dzīvot labāk, nevis skaitļiem jākļūst lielākiem.

Zanda Kalniņa Lukaševica atgādina, ka tieši ANO Ilgtspējīgas attīstības tūkstošgades mērķi ir veltīti tam, lai šīs “glāzes” formu uzlabotu, un tas ietver ne tikai nabadzības mazināšanu, bet arī labāku pārvaldību, dzimumu līdztiesību, pieeju veselības aprūpei un izglītībai ikvienam. Un šo mērķu sasniegšana prasa problēmas pamanīt un risināt, pirmkārt, pašiem savā valstī, nevis tikai salīdzināt nabadzīgās un bagātās valstis.

Vai Latvijai vajadzētu un vai tā var palīdzēt citām valstīm?

Protams, tā kā mums pašiem ir gana daudz problēmu, palīdzēšana citiem ir liels izaicinājums. Kāpēc vispār būtu jāpalīdz? Pirmkārt, runa ir par vērtībām – ja kādam ir slikti, ir jāsniedz palīdzīga roka. Otrkārt, tas jādara kaut vai savtīgu iemeslu dēļ – ja apkārt ir attīstītas un drošas teritorijas, arī pašā Latvijā ir drošāk.

Āris Ādlers rosina, ka jādomā, kā lēmumus dažādos sektoros sasaistīt ar nevienlīdzības problēmu. Piemēram, piešķirot fosilā kurināmā subsīdijas, jāuzdod jautājums, kā tas ietekmēs dzimumu līdztiesību. Āra atbilde – negatīvi, jo lielākā daļa uzņēmēju vai autovadītāju, īpaši attīstības valstīs, ir vīrieši. Tātad, ja viņi saņems lielākus ienākumus, atšķirība starp sieviešu un vīriešu labklājību tikai pieaugs. Ir svarīgi katrā lēmumā mēģināt atrast tās nianses, kas varētu ietekmēt nevienlīdzību, pat tad, ja sākotnēji šīs lietas šķiet savstarpēji absolūti nesaistītas.

Kā pastāstīja Zanda Kalniņa Lukaševica, šobrīd Latvija sniedz palīdzību pārsvarā Gruzijā, Ukrainā, Moldovā, kā arī Centrālāzijas valstīs. Piemēram, Ukrainā kinologiem tiek mācīts, kā robežu drošību var uzlabot suņi, bet Centrālāzijā notikuši projekti, kas vērsti pret vardarbību pret sievietēm.

Arī cilvēku ikdienas izvēles rada izmaiņas sabiedrības vienlīdzībā. Ir veidi, kā, dzīvojot Latvijā, iespējams, atbalstīt, piemēram, kafijas audzētājus Kolumbijā un rūpēties par to, lai viņi saņemtu godīgu samaksu. Piemēram, iegādājoties “Fair trade (Godīgā tirdzniecība)” produktus, cilvēks var būt drošs, ka ieguvējs būs ne tikai viņš pats un kompānijas īpašnieks, bet arī darbinieki, kas attiecīgo produktu ir radījuši. Būtiski aktualizēt jautājumu par Korporatīvās Sociālās atbildības būtiskumu.

Protams, izmaiņas neatrodas tikai veikalu plauktos. Līdz ar iesaistīšanos sabiedriskajās aktivitātēs ir pamats gaidīt, ka kaut kas arī mainīsies. Ilze Viņķele kā piemēru minēja atbalstu bēgļiem – arī migrācija un palīdzība bēgļiem ir saistīta ar nevienlīdzības mazināšanu, jo būtībā tā ir dzīves apstākļu uzlabošana tiem, kam šie apstākļi ir ļoti slikti.

Šis raksts tapis ar Eiropas Savienības finansiālu atbalstu. Par pasākumu saturu atbild biedrība “Latvijas Zaļā kustība” un nekādā mērā nevar būt uzskatīta par Eiropas Savienības oficiālo viedokli

Ikviens cilvēks savas dzīves laikā ietekmē apkārtējo vidi, līdzcilvēkus un citas dzīvās būtnes. Cilvēka un dabas mijiedarbība ir loģiska un nenovēršama, tomēr mēs, atšķirībā no citām dzīvām radībām, esam patērētāji, kas pārmainījuši un pielāgojuši pasauli savām vajadzībām tik ļoti, ka mums pieejamie dabas resursi strauji sarūk.

Reizēs, kad vienkopus pulcējas daudz ļaužu, cilvēka rīcības sekas pamanāmas jo īpaši spilgti. Mēs glabājam patīkamas atmiņas par pasākumiem, kuros mūs priecējuši mākslinieki, mūziķi un aktieri, kas ar visu savu sirds un talanta spēku ir snieguši mums neaizmirstamu priekšnesumu. Tomēr līdztekus kopā būšanas priekam un kultūras baudījumam nākas pamanīt arī sabiedrības pretrunīgo iedabu — mēs izbaudām mākslu un priecājamies par skaisto, bet vienlaikus atstājam aiz sevis postījumus un neapdomīgi izšķērdējam resursus. Labā ziņa ir tā, ka cilvēki kopumā arvien atsaucīgāk uzņem videi draudzīga dzīvesveida idejas, tāpēc to iekļaušana pasākumu ietvaros ir saprātīgs solis.

Lai mainītos, kādam ir jābūt celmlauzim, un tieši celmlaužiem ir veidota videi draudzīgu pasākumu organizēšanas rokasgrāmata. To veidojot, esam pārlapojuši daudzus līdzīgus pasaulē izdotus materiālus, tikušies un konsultējušies ar pasākumu rīkotājiem un vides organizācijām Latvijā, Dānijā un Lietuvā, kā arī iesaistījuši darba grupā Latvijas pasākumu organizētājus. Rokasgrāmatā galvenokārt skatīta vides ilgtspējība, aicinot rīkoties tā, lai mūsu paaudzes dzīvesveids neapdraudētu nākamo paaudžu iespējas dzīvot pilnvērtīgu dzīvi. Pārējās divas ilgtspējības dimensijas — sociālā un ekonomiskā — šoreiz netiek skartas, tomēr tās ir vienlīdz nozīmīgas un būtu jāņem vērā, organizējot pasākumus.

Mēs aicinām rīkoties videi draudzīgi ikvienu, bet jo īpaši pasākumu organizatorus — valsts un pašvaldības iestāžu darbiniekus, komercsektora un nevalstisko organizāciju pārstāvjus —, cilvēkus, kuri rada pasākumu vidi. Mēs ceram, ka rokasgrāmata iedvesmos rīkoties citādi, palīdzēs rūpīgāk pārdomāt pasākuma norisi. Reizēm tie būs nelieli soļi, kas, sākumā piesardzīgi sperti, vēlāk pāraug pārliecinošā maratonskrējienā.

Lai mūsu apkopotie ieteikumi un pieredzes stāsti iedvesmo rīkoties zaļāk gan plaši apmeklētu mūzikas festivālu un valsts mēroga svētku, gan mazāku reģionālu notikumu organizētājus!

Izmantojiet: Rokasgrāmatas videi draudzīgiem pasākumiem elektronisko versiju latviešu valodā.

Seminārs organizēts projekta „Guidelines for Sustainable Event Management” ietvaros ar Ziemeļvalstu Ministru padomes biroja Latvijā finansiālu atbalstu.