Latvijas Zaļā kustība, atsaucoties savu biedru vēlmei uzturēt ciešāku saikni savā starpā, 2016. gadu sāk ar tradīciju- organizēt aktīvistu un atbalstītāju tikšanās pasākumus ne tikai Rīgā, bet arī reģionālajās nodaļās. Šī gada 16. janvārī savu viesmīlību demonstrēja Kuldīgas nodaļa un tās vadītāja Aiga Tetere.

Tikšanās sākums notika Kuldīgas Attīstības aģentūras telpās, kurā Latvijas Zaļās kustības valde stāstīja par kustības aktivitātēm gan nacionālā, gan starptautiskā līmenī. Tika skarti gan jautājumi, kas ir saistīti ar ES fondu izlietojumu tikko sākušajā plānošanas periodā, gan Enerģētiku, gan organizācijas darbu projektos, gan sadarbības tīklā Bankwatch, kurā ar kolēģiem no citām Eiropas valstīm tiek strādāts pie ES publiskā finansējuma izlietojuma atbilstības pieņemamiem vides un sociāliem standartiem.

Tikšanās turpinājumā tika skarti Kuldīgas pilsētai un novadam būtiski jautājumi. Viens no aktuālākajiem izaicinājumiem Kuldīgā ir atkritumu šķirošana, kā arī ar energoefektivitāti saistīti jautājumi. Tā kā tikšanās laikā piedalījās Kuldīgas komunālo pakalpojumu pārstāvji, Kaspars Poriķis un Dzintars Rušmanis un Kuldīgas novada domes vides speciāliste Dace Jansone, tad uz lielu daļu aktuālajiem jautājumiem tika atbildēts nekavējoties.

Būtiskākais atklājums ir iedzīvotāju nezināšana par daudziem jautājumiem, kas skar to iespējas, piemēram, saņemt no Pašvaldības līdzfinansējumu daudzdzīvokļu mājas siltināšanas pasākumiem. Tas radīja ierosmi veikt pasākumus iedzīvotāju un pašvaldības institūciju dialoga un komunikāciju šķēršļu mazināšanai.

Tikšanās turpinājās biedrībā “Kūrava”, kurā dalībniekiem bija iespēja pašiem sagatavot un arī mieloties ar ēdieniem, kas tapuši atbilstoši pagājušā gadsimta receptēm. Pie pašu gatavotu ēdienu pusdienu galda Kuldīgas nodaļas pārstāvjiem bija iespēja vienoties par 2016. gadā veicamajiem darbiem, kur kā prioritāti minēta atkritumu šķirošanas veicināšana Kuldīgā.

Kopīgi tikai nolemts, ka iespēja tikties Latvijas Zaļās kustības nodaļās ir apsveicama un labu ideju rosinoša, tāpēc kā nākamo tikšanās vietu nosaukta Talsu nodaļa.

Latvijas Zaļās kustības valde pateicas Kuldīgas nodaļas vadītājai Aigai Teterei par tikšanās organizāciju kā arī Dacei Jansonei, Jānim Matulim, Aivaram Valdmanim, Kasparam Poriķim Dzintaram Rušmanim, Ivetai Valtmanei, Rasmai Tīrumai, Dzidrai Viļumai un Valdai Vītrājai kā arī biedrībai “Kūrava” par dalību veiksmīgā pasākuma norisē.

Uz kopīgu darbu un sadarbību!

Āris Ādlers un Juris Dilba

Šis raksts tapis ar Eiropas Savienības finansiālu atbalstu. Par saturu atbild biedrība “Latvijas Zaļā kustība” un nekādā mērā nevar būt uzskatīta par Eiropas Savienības oficiālo viedokli

Šī gada septembrī ANO valstis ir atskaitījušās par panākumiem Ilgtspējīgas attīstības mērķu 2000-2015 sasniegšanā un radījušas jaunus mērķus, kas jāsasniedz līdz 2030.gadam. Tostarp parādījusies arī līdz šim neminēta problēma – nevienlīdzība ne tikai dažādu valstu starpā, bet nevienlīdzība arī katras valsts iekšienē. Ir svarīgi veicināt vienlīdzību katrā valstī, jo vienlīdzīgākas sabiedrības ir vairāk gatavas iesaistīties arī globālo problēmu risināšanā. Latvijā nevienlīdzība ir ļoti būtiska problēma, un ne tikai pašas Latvijas, bet arī citu valstu iedzīvotāji ir ieinteresēti, lai tā tiktu risināta.

Nevienlīdzība ir noteiktā teritorijā dzīvojošu cilvēku dažādās iespējas – gan iespēja sevi realizēt, gan pieeja resursiem. Un tas ietekmē gan indivīdu, gan sabiedrību kopumā.

Kā atpazīt ienākumu nevienlīdzību?

Ienākumu nevienlīdzību mēra ar Džini indeksu no 0 līdz 1: 0 reprezentē absolūtu vienlīdzību, kad visiem sabiedrības locekļiem ir pilnīgi vienādi ienākumi. Savukārt 1 nozīmē absolūtu nevienlīdzību – visi ienākumi pieder vienam cilvēkam, un citiem nav nekā.

Latvijas Džini indekss ir starp augstākajiem Eiropas Savienībā, un mēs gadiem ilgi aizņemam Eiropas Džini indeksu antitopu virsotnes kopā ar Rumāniju, Bulgāriju, Spāniju, Portugāli un Grieķiju,

bet vienlīdzīgākās sabiedrības Eiropā ir Slovēnijā, Slovākijā, Čehijā, Zviedrijā, Dānijā.

Vidējā alga Latvijā pēdējo gadu laikā ir būtiski augusi, 2015.gadā jau pārsniedzot pirmskrīzes (2008.gads) līmeni.

Tomēr, tā kā Latvijā ir liela nevienlīdzība, daudzas ģimenes, kā arī cilvēki, kas dzīvo vieni, labklājības līmeņa pieaugumu nejūt. Uz nevienlīdzību Latvijā norāda dažnedažādi rādītāji. Ne tikai jau minētais Džini koeficients. Ja salīdzina, cik daudz ienākumu saņem bagātākie cilvēki Latvijā un citās Eiropas Savienības valstīs, arī esam starp līderiem – bagātāko 10% iedzīvotāju rīcībā ir 27% ienākumu, un šajā ziņā Latvija kopā ar Portugāli pārspēj visas citas Eiropas Savienības valstis.

Atšķirībā no Lietuvas un Igaunijas, kur krīzes periodā nevienlīdzība pieauga, Latvijā tieši krīzes laikā tā samazinājās. Tas gan neatspoguļo kopējo labklājības līmeņa celšanos, gluži otrādi – strauji samazinājās bagātākās sabiedrības daļas ienākumi, bet, piemēram, pensijas, kaut arī nelielas, tomēr palika stabilas. Protams, nedrīkst uzskatīt, ka nevienlīdzība ir iznīdējama, iznīdējot turīgāko slāni – ir jārisina nabadzības problēma, kas Latvijā ir ļoti būtiska.

Latvijā 50% ģimeņu, kurās bērnus audzina viens vecāks, ir pakļautas nabadzības riskam.

Šajā ziņā Latviju pārspēj vienīgi Bulgārija, kur 66% šādu ģimeņu ir nabadzīgas. Latvijā 46% daudzbērnu ģimeņu ir nabadzīgas. Starp nozīmīgākajām riska grupām jāmin arī cilvēki, kas dzīvo vieni paši: 40% vientuļu vīriešu un 37% vientuļu sieviešu ir pakļauti nabadzības riskam. Kopumā Latvijā nabadzības riskam pakļauti 38%, un sliktākā situācijā ir tikai Rumānija (41%) un Bulgārija (42%).

Mazāka alga – lielāka nevienlīdzība?

Nevienlīdzība un nabadzība, piemēram, Spānijā un Grieķijā varētu būt saistīta ar augsto bezdarbu, bet tas noteikti nevar būt galvenais šo problēmu cēlonis Latvijā, kur bezdarba līmenis ir aptuveni tāds pats kā vidēji Eiropā. Toties minimālā alga ir viena no zemākajām Eiropā – 360 eiro (sākot no 2016.gada – 370 eiro). Bet arī zemo minimālo algu nevar uzskatīt par visu nelaimju cēloni. Piemēram, Čehijā, kas ir starp vienlīdzīgākajām valstīm Eiropas Savienībā, minimālā alga ir vēl zemāka – vien 335 eiro. Arī, ja salīdzina cenas, tad secinām, ka par minimālo algu Čehijā vai, piemēram, Igaunijā cilvēks var atļauties mazāk nekā Latvijā.

Minimālā alga Latvijā 2016.gadā pieaugs līdz 370 eiro, un ir plānots to turpināt paaugstināt, bet tas nebūt nenozīmē automātisku darbinieku ienākumu palielināšanos –

daudzi mazie uzņēmumi, it sevišķi reģionos, nevar atļauties samaksāt augstākas algas, tāpēc to darbiniekiem vienkārši ir jāstrādā mazāk,

rezultātā ienākumu līmenis nepaaugstinās. Pati par sevi algu paaugstināšana nav nekāds risinājums, ja līdz ar to nepaaugstinās arī produktivitāte un uzņēmuma iespējas nopelnīt vairāk.

Tātad pie Latvijas nevienlīdzības nevaram vainot bezdarbu, nevaram īsti vainot arī minimālās algas apjomu,

jo pat ar zemākām algām iespējams izvedot vienlīdzīgu sabiedrību. Problēma ir tāda, ka Latvijā ir ļoti daudz cilvēku, kas saņem šīs mazās algas – valstī ir 187 tūkstoši strādājošo, kas saņem minimālo algu, turklāt viņu skaits pēdējā gada laikā pieaudzis par aptuveni 3000.

2014.gadā 57% strādājošo bruto alga nepārsniedza 426 eiro.

Šie skaitļi atspoguļo ne tikai nabadzību šobrīd, bet arī nabadzību nākotnē – mazo algu saņēmēju pensijas arī būs nelielas. 43% šobrīd strādājošos pensijas vecumā būs pakļauti nabadzības riskam – viņu ienākumi būs mazāki par 60% no vidējās algas valstī. Turklāt lielāks nabadzības risks ir tiem strādājošajiem, kas šobrīd ir pirmspensijas vecumā.

Nevienlīdzība ietekmē visus sabiedrības locekļus, ne tikai tos, kas ir nabadzīgi.

Nevienlīdzīgākās sabiedrībās ir augstākā noziedzība, augstāks nepilngadīgo meiteņu grūtniecības īpatsvars, zemāki sasniegumi izglītībā, vairāk cilvēku, kas atkarīgi no alkohola un narkotiskajām vielām. Šīs visas ir problēmas, par kurām sabiedrībai ir jāmaksā, un, protams,

labāk būtu, ja šos līdzekļus varētu ieguldīt nevienlīdzības novēršanā, nevis seku apkarošanā.

Turklāt nevienlīdzīgās sabiedrībās trūkst savstarpējas uzticēšanās. Un tas traucē tautsaimniecības attīstībai – cilvēki Latvijā nav gatavi kopīgi realizēt idejas, jo neuzticas viens otram. Viens no spilgtākajiem vispārējās neuzticēšanās piemēriem ir gadījumi ar smagi slimu bērnu ārstēšanu un ziedojumu vākšanu šim mērķim.

Bieži vien valsts patiesībā apmaksā šos izdevumus, bet vecāki, vienkārši neticot, ka valsts palīdzēs, pat nepainteresējas par šādu iespēju.

Kā rodas vienlīdzība?

Ir vairāki veidi, kā sasniegt vienlīdzību. Piemēram, Japānā panākts, ka atšķirība starp vienkārša darba veicēju un augstākā līmeņa vadītāju algām ir relatīvi neliela. Savukārt Zviedrijā algu atšķirības ir ļoti lielas, bet to kompensē progresīvā nodokļu sistēma. Visnevienlīdzīgākie ienākumi pirms nodokļu nomaksas ir Grieķijā, un arī pēc nodokļu nomaksas situācija sevišķi nav uzlabojusies – tā ir starp nevienlīdzīgākajām sabiedrībām Eiropā. Savukārt, piemēram, Francijā, Vācijā, Dānijā un jau minētajā Zviedrijā ir lielas atšķirības starp mazajām un lielajām algām, bet naudas pārdales rezultātā šīs valstis kļūst daudz vienlīdzīgākas. Cita situācija ir Latvijā –

mazo un lielo algu atšķirības ziņā esam apmēram vidējā Eiropas Savienības līmenī, bet pēc nodokļu nomaksas Latvija ir otra nevienlīdzīgākā valsts Eiropas Savienībā tūliņ pat aiz Bulgārijas.

Tas nozīmē, ka naudas pārdale ir izdevīga bagātākiem cilvēkiem, tamdēļ atšķirība starp lielo un mazo ienākumu guvējiem pieaug.

Tomēr naudas pārdale pati par sevi nav problēmas risinājums – nepieciešams veikt reformas, kas palīdzētu cīnīties ar nevienlīdzības cēloņiem tā vietā, lai cīnītos ar sekām.

Viens no līdzekļiem, kas palīdzētu izrauties no nabadzības apļa, ir izglītība.

Izglītības pieejamība un kvalitāte ir rādītāji, kas var veicināt vai tieši otrādi – graut – vienlīdzību.

Latvijā novērota tendence, ka bagātāko ģimeņu bērnu koncentrējas labākajās skolās, kas lielākoties atrodas lielajās pilsētās. Savukārt trūcīgākajiem bērniem ir sliktākas sekmes, un šī tendence ir sevišķi izteikta laukos. Šādā veidā notiek noslāņošanās – bagātāko vecāku bērni mācās labākās skolās, kā rezultātā viņi nākotnē būs konkurētspējīgāki un spēs gūt lielākus ienākumus, kamēr nabadzīgākie bērni mācās sliktākās skolās un viduvējās izglītības dēļ nākotnē, ļoti iespējams, nespēs konkurēt ar labo skolu absolventiem.

Būtu jāveic reformas skolu sistēmā un jāpanāk, ka visās skolās mācās bērni ar no dažādu ienākumu ģimenēm, tomēr, kā pierādījis kaut vai pēdējais mēģinājums veikt reformas skolotāju algu modelī – reformas netiek gaidītas ar atplestām rokām. Līdzīgi ir augstākajā izglītībā – kā atzina Ilze Viņķele, daudz cilvēku augstākās izglītības nozarē ir jau sen. Un viņi ir konkurētspējīgi tieši šādā sistēma. Pie tā viņi arī turēsies, kaut arī šī sistēma arvien vairāk atpaliek no mūsdienu vajadzībām un rada vairāk problēmu nekā risinājumu. Bet, tā kā ir spēcīga lobiju grupa, viņi šo status quo mēģina noturēt.

Arī veselības aprūpe teorētiski varētu būt nozare, kas varētu veicināt vienlīdzību. Slims cilvēks nevar strādāt vai vismaz nevar to darīt produktīvi. Un tā sabiedrības daļai, kas nevar atļauties samaksāt pilnu ārsta konsultācijas vai ārstēšanās cenu privātajā klīnikā, ir spiesta gaidīt, līdz pienāks viņu kārta saņemt valsts apmaksātu pakalpojumu.

Tas nozīmē, ka sabiedrības daļa, kas jau tā ir ar zemiem ienākumiem, šajā laikā nespēj pilnvērtīgi strādāt un pelnīt.

Arī pacienta līdzmaksājumi Latvijā ir starp augstākajiem Eiropas Savienībā, turklāt tie nav proporcionāli cilvēka ienākumiem. Reģionu iedzīvotāju finansiālās iespējas apmeklēt ārstu ietekmē ne tikai pašu medicīnas pakalpojumu cenas, bet arī transporta pieejamība un cena. Ja, piemēram, lai nogādātu bērnu tuvākajā skolā, laukos tiek organizēti autobusi, tad tādu “poliklīniku autobusu” nav, kas nozīmē, ka šiem cilvēkiem ārsta apmeklējums ir divtik grūts.

Nevienlīdzība valsts iekšienē cilvēku ietekmē daudz vairāk nekā nevienlīdzība valstu starpā, jo cilvēkiem ir tendence sevi salīdzināt ar apkārtējiem.

Turklāt nepietiek ar to vien, ka kopumā valsts ir bagāta, bet sabiedrībā valda nevienlīdzība – šādas valstis bieži vien ir neveiksmīgākas par valstīm, kur ienākumi ir zemāki, bet vienlīdzība augstāka.

Vienlīdzība nenozīmē to, ka bagātajiem tiek atņemta nauda un sadalīta nabadzīgajiem. Vienlīdzība nenozīmē, ka pilnīgi visi ir vienādi un gūst pilnīgi vienādus ienākumus.

Vienlīdzība ir stāvoklis, kad ikviens cilvēks, godprātīgi strādājot un maksājot nodokļus valstij, ir spējīgs sevi pienācīgi nodrošināt.

Neatkarīgi no tā, vai šis cilvēks ir skolotājs, vai nekustamo īpašumu mākleris.

Vai investori bēg no nodokļiem?

Ik reizi, kad sabiedriskajā telpā parādās diskusijas par nodokļu celšanu, izskan arī draudi, ka palielinātu nodokļu dēļ investori aizbēgs no Latvijas un uzņēmējdarbības vide tiks izpostīta. Protams, uzņēmēju mērķis ir nopelnīt un, jo mazāk naudas jāvelta nodokļiem, jo vairāk paliek pāri pašiem. Bet vai tiešām ir pamats domāt, ka atsevišķu nodokļu paaugstināšana varētu aizbiedēt investorus un vai tiešām mūsu nodokļi ir tik augsti, ka vairs tos nedrīkst pacelt?

Kapitāla nodokļi, kurus piemēro dividendēm, ir vieni no zemākajiem Eiropas Savienībā – 15%.

Tāda pati nodokļu likme ir Lietuvā, bet mazāki kapitāla nodokļi ir vien Īrijā (12,5%) un Kiprā (10%). Lielākie kapitāla nodokļi ir Francijā (36,1%), Beļģijā (34%), Maltā (35%) un Portugālē (31,5)(5.attēls). Taču gadījumā, ja strādājošais ienākumus gūst ar algu (kā tas ir vairumā gadījumu Latvijā), dažādi nodokļi sastāda daudz lielāku īpatsvaru. Piemēram, ja darbinieka bruto alga ir 500 eiro, pēc ienākumu nodokļa un sociālā nodokļa nomaksas viņš saņemt 361 eiro. Turklāt darba devējam jāveic sociālās iemaksas vēl 119 eiro apmērā. Tātad kopumā, lai saņemtu 361 eiro lielu algu, dažādos nodokļos samaksāti 258 eiro.

Sabiedriskajā telpā laiku pa laikam parādās runas par progresīvā nodokļa ieviešanu, kas parasti izraisa asas diskusijas. Taču, ja salīdzina kapitāla nodokli ar nodokļiem, kas jāmaksā algas saņēmējam, redzam lielu nevienlīdzību. Un, lai to risinātu, pat nav jārunā par progresivitāti. Iespējams, šos nodokļus būtu vērtīgi kaut mazliet izlīdzināt – samazināt darbaspēka nodokļus, vienlaicīgi palielinot kapitāla nodokļus. Tas atkal liek atgriezties pie jautājuma, vai investori nebēgs no Latvijas, ja tiks pacelti nodokļi.

Tā kā vidēji Eiropā kapitāla nodokļi ir augstāki nekā Latvijā, tad teorētiski investoriem no citām Eiropas Savienības valstīm vajadzētu pārcelties uz Latviju. Tā kā Eiropas Savienībā ir brīvais tirgus, tam pat nevajadzētu būt sevišķi grūti izdarāmam. Tomēr milzīgu ārvalstu investoru aktivitāti Latvijā nemanām.

Nodokļu likme nebūt nav noteicošais faktors investoru piesaistē. Visvairāk ārvalstu investīciju izdodas piesaistīt Luksemburgai – laikā no 2010.līdz 2014.gadam investīciju apjoms pārsniedz valsts IKP apjomu, taču kapitāla nodokļu likme Luksemburgā nebūt nav tā zemākā (29%).

Savukārt Lietuvā un Latvijā, kur ir vienas no zemākajām nodokļu likmēm, investīciju apjoms ir salīdzinoši mazs. Ja mēs pieņemam, ka investori savus biznesus gribētu pārcelt uz valstīm ar mazāku nodokļu slogu, Latvijā investīciju apjoms jau sen būtu palielinājies.

Tas liek domāt, ka ir citi – svarīgāki – faktori, kas veido labvēlīgu investīciju vidi. Piemēram, drošība, infrastruktūras kvalitāte, kvalificēts darbaspēks, kā arī paredzama nodokļu politika.

Arī nekustamā īpašuma nodoklis Latvijā ir viens no zemākajiem Eiropas Savienībā. Loģiski – to paceļot, pats nekustamais īpašums nebēgtu uz ārzemēm. Turklāt, ja arī tas fiziski spētu aizbēgt, jau iepriekš minēts, ka Latvija izceļas ar zemu nekustamā īpašuma nodokļa likmi. Un nekustamais īpašums bieži liecina par turību, no kā izriet, ka

saprātīga nodokļa paaugstināšana varētu palīdzēt sekmēt vienlīdzību.

Nodokļi ir ne tikai instruments ienākumu gūšanai. Tiem arī vajadzētu atspoguļot valsts ilgtermiņa intereses. Piemēram, augsts akcīzes nodoklis cigaretēm un alkoholam nozīmē, ka valsts interesēs ir, lai šie produkti tiktu pirkti un lietot pēc iespējas mazāk. Mazi darbaspēka nodokļi savukārt mudinātu investorus radīt uzņēmumus ar daudz darbavietām. Diemžēl šobrīd darbaspēka nodokļi Latvijā liecina par to, ka darbavietu radīšana nav vēlama.

Autore: Elīna Kolāte

Šis raksts tapis ar Eiropas Savienības finansiālu atbalstu. Par pasākumu saturu atbild biedrība “Latvijas Zaļā kustība” un nekādā mērā nevar būt uzskatīta par Eiropas Savienības oficiālo viedokli

Pēdējo četrdesmit gadu laikā, veicinot attīstību, cilvēce nepārtraukti ir zaudējusi bioloģisko daudzveidību, dubultojusi emisiju līmeni, iedzīvotāju skaitu, vienlaikus mazinot dabas kapitālu. Finanšu resursi ir koncentrējušies attīstītajās valstīs, savukārt jaunattīstības valstīs attīstīto valstu uzņēmumi ir izvērsuši masu patēriņa preču ražošanu, nereti izmantojot lētu darbaspēku un zemākas vides prasības. Pagaidām nav pazīmju, ka šis finanšu kapitāla koncentrēšanās process būtu pārtraukts, tomēr ir pazīmes, kas liecina par esošās sistēmas “ļodzīšanos” un ekonomika nav tā, kas spētu uzturēt šo disbalansu – sociālo vai vides.

Ir nepieciešama pilnīgi jauna sistemātiska pieeja – jauna paradigma, kas veido ekonomisko, sociālo un vides līdzsvaru. Tas ir milzu izaicinājums globālai sabiedrībai, jo jāpanāk ne tikai sabiedrības vēlme pārmaiņām, bet arī institucionāla iesaiste. Šobrīd ANO ir apstiprināti jaunie 17 Ilgtspējīgas attīstības mērķi (IAM), kuru virsmērķis ir nabadzības izskaušana un ilgtspējīgas attīstības panākšana līdz 2030. gadam. Šo mērķu izstrādi varētu uzskatīt par pirmo īsteno ANO valstu centienu skatīt vides un sociālās un ekonomikas problēmas integrēti – 17 ilgtspējīgas attīstības mērķi ar 169 apakšmērķiem, kas konkretizē katra mērķa prioritātes, tiecas panākt līdzsvaru starp ilgtspējīgas attīstības trim dimensijām – vides, sociālo un ekonomisko. Citiem vārdiem, parakstot šo Agenda 2030 – vienošanos par kopīgajiem ilgtspējīgās attīstības mērķiem (IAM), valstu līderi apliecināja, ka saprot saikni starp vides un socio-ekonomiskām problēmām, proti, ka visām negatīvām ietekmēm uz vidi pamatā ir sociāla vai ekonomiska rakstura cēloņi, un ka arī pretējais ir spēkā – vides problēmas lielā mērā rada vai katalizē sociālas un ekonomiskas problēmas.

Lielākā problēma, kam ir un būs milzīga ietekme uz vides veselību un cilvēka labklājību, ir klimata pārmaiņu izraisītā globālā sasilšana. Nosaucam tikai dažus lielākos izaicinājumus – paaugstinātā ūdenslīmeņa izraisītie bojājumi infrastruktūrai, enerģijas apgādei, sausuma izraisīts pārtikas trūkums, karstuma izraisīta mirstība un slimības, biežās dabas stihiju izraisītās kataklizmas. Šīs negatīvās ietekmes ir savā starpā saistītas. Ekonomiskie zaudējumi izraisa un stiprina sociālās problēmas – badu, nabadzību, kā arī katalizē nemierus. Skaidrs, ka vissmagāk klimata pārmaiņu negatīvā ietekme iedarbosies uz nabadzīgākajiem cilvēkiem un valstīm, kam ir viszemākā kapacitāte reaģēt uz pārmaiņām. Piemēram, arī Sīrijā 2011. gadā aizsāktais konflikts ir vismaz daļēji saistīts ar ilgstošo sausumu reģionā, kas noveda pie ūdens nepietiekamības un lieliem ražas zudumiem, līdz ar to radīja lielu iedzīvotāju neapmierinātību.

Šobrīd katra valsts, kas ir apstiprinājusi šos mērķus, strādā pie mājas darba – lēmumu pieņemšanas par to, kā ilgtspējīgie attīstības mērķi īstenojami pašu valstīs. Tā ir nacionāla politika, kas tiek atbalstīta starptautiskā līmenī. Ir būtiski, ka mērķu sasniegšana ir viendabīgs process, kur vienlīdzīgi tiek ņemtas vērā visas vajadzības, kur attīstība tiek skatīta kā progress, kas neizslēdz potenciāla esamību nākotnei.

Par klimata pārmaiņām globāli tiek runāts jau sen. Arī IAM klimata pārmaiņām ir veltīts 13. mērķis – “strauji rīkoties, lai cīnītos pret klimata pārmaiņām un tās ietekmi”, šī mērķa apakšmērķos ir minēts, ka “visās valstīs jāstiprina spēja pielāgoties un adaptēties ar klimatu saistītām ietekmēm un dabas parādībām”, “jāuzlabo izglītība un informētība – gan iedzīvotāju, gan valsts pārvaldībā strādājošo.” 13. mērķis piemin arī attīstīto valstu apņemšanos ieguldīt 100 miljardus gadā klimata pārmaiņu seku mazināšanā jaunattīstības valstīs. Turklāt nevalstiskās organizācijas norāda, ka ir svarīgi šos līdzekļus izmantot efektīvi. Taču arī citos IA mērķos ietvertie centieni visticamāk netieši samazinās klimata pārmaiņu ietekmi, ja tie tiks veiksmīgi īstenoti, piemēram, 12. mērķis – nodrošināt ilgtspējīgas patēriņa un ražošanas tendences, kā arī 15. mērķis – ilgtspējīga zemes ekosistēmu izmantošana un meža pārvaldība, pārtuksnēšošanās un zemes erozijas apturēšana. Vienlaicīgi ļoti svarīgs uzdevums ANO dalībvalstīm būs klimatam draudzīgā veidā (attīstība ar zemām CO₂ emisijām) īstenot mērķos iekļauto darba pieejamības un ekonomisko izaugsmi, pilsētu un kopienu dzīves vietu attīstību, infrastruktūras, industrializācijas un inovāciju attīstību. Lai tā notiktu, ir vajadzīga īpaši pārdomāta, koordinēta valstu rīcība, pretējā gadījumā klimata pārmaiņas tiks tikai veicinātas.

Ja ANO valstis cer sasniegt nupat kā Parīzē noteikto mērķi – noturēt globālās temperatūras izmaiņas 1.5 C grādu robežās, salīdzinot ar pirmsindustriālajiem laikiem, būs nepieciešamas radikālas pārmaiņas – valdībām jānosaka ambiciozi siltumnīcas gāzu samazināšanas mērķi, jālikvidē subsīdijas fosilo kurināmo izmantošanai, reāli jāstimulē pāreja uz atjaunojamiem energoresursiem, pārtikas apgādes politika jāpārorientē uz vietējo produkciju un drošu pārtiku. Viennozīmīgi skaidrs, ka intensīva, vienveidīgu kultūru lauksaimniecība ir pretrunā ar šiem mērķiem, tāpat radikāli jāsamazina globālais dzīvnieku izcelsmes produktu patēriņš. Attīstītajām ANO dalībvalstīm būs jāpieliek reāli centieni mainīt domāšanu attiecībā uz zema oglekļa politiku – rūpniecības pārorientēšana uz Āzijas valstu lēto darbaspēku nav reāla savas oglekļa pēdas samazināšana, bet gan savas rīcības seku nomaskēšana.

Starp Eiropas un ANO sabiedrības interešu grupām ir pieaugošas diskusijas par to, vai attīstītajām valstīm vispār ir nepieciešama tālāka ekonomiskā izaugsme, jo tā līdz šim vienmēr ir bijusi saistīta ar pieaugošām emisijām. Arvien biežāk izskan viedoklis, ka attīstītajām valstīm ar savu ekonomisko izaugsmi ir “jāpiebremzē”, lai ļautu attīstīties nabadzīgākajām valstīm. Tāpat arī ir izskanējis, ka IKP uz iedzīvotāju ir novecojis valstu attīstības rādītājs – izvērtējot valsts ilgtspējīgu attīstību, jāņem arī vērā resursu sadalījums sabiedrībā – nevienlīdzības rādītājs, emisiju apjomi u.c. ilgtspējas rādītāji. Svarīga ir arī izpratnes par ilgtspējīgu attīstību iekļaušana izglītības darba kārtībā, lai mainītu dominējošās ekonomiskās attīstības izpratni, ka izaugsmei nepieciešami pēc iespējas lētāki resursi, tai skaitā enerģijas, un pēc iespējas lētāks darbaspēks.

Kopsummā, pasaules attīstības kontekstā ir jādomā par iedvesmojošiem un mazāk tehniskiem līdzekļiem mērķu sasniegšanai, kas vērsti uz sociālo vienlīdzību, domājot par resursu godīgu un ilgtspējīgu izmantošanu pilnīgi visiem. Svarīga loma šo mērķu sasniegšanai būs tieši sabiedrībai un tās pieprasījumam, tajā skaitā kustību un sabiedrisko organizāciju formā, jo pilsoniskās sabiedrības iesaistīšanās un aktīva rīcība var padarīt Ilgtspējīgas attīstības mērķus no jauki izstrādātiem lozungiem un formāliem plānošanas dokumentiem par līdzekļiem, kur esošo vajadzību nodrošināšanai nav apdraudētas nākamo paaudžu iespējas.

Viedokļu raksta autori:

Āris Ādlers Latvijas Zaļā kustība / CEE Bankwatch

Valters Kinna Zaļā Brīvība

Šis raksts tapis ar Eiropas Savienības finansiālu atbalstu. Par pasākumu saturu atbild biedrība “Latvijas Zaļā kustība” un nekādā mērā nevar būt uzskatīta par Eiropas Savienības oficiālo viedokli

Diskusija notika 2015. gada 20. oktobrī Kaņepes kultūras centrā

Diskusijā piedalījās aptuveni 30 interesentu un lūgtie diskusijas dalībnieki:

Mārtiņš Krieviņš – Valsts Kancelejas vadītājs, bijušais Pārresoru koordinācijas centra vadītājs Nacionālās Attīstības Plāna (NAP) izstrādes laikā

Ilze Viņķele –Saeimas deputāte, bijusī Labklājības ministre,

Gints Turlajs – ekonomists, konsultāciju uzņēmuma Smart Continent LV Ekoterm SIA ģenerāldirektors

Māra Sīmane – Pārresoru koordinācijas centra konsultante, viena no NAP veidotājām

Āris Ādlers – Latvijas Zaļās kustības padomes loceklis, pēta investīciju ietekmi uz pārejas ekonomikas valstīm

Zanda Kalniņa Lukaševica – Ārlietu ministrijas parlamentārā sekretāre

Diskusiju vadīja un apkopojumu veica: Elīna Kolāte (Redakcionālas izmaiņas: LZK)

Septembrī ANO valstis ir atskaitījušās par panākumiem Ilgtspējīgas attīstības mērķu 2000-2015 sasniegšanā un radījušas jaunus mērķus, kas jāsasniedz līdz 2030.gadam. Tostarp parādījusies arī līdz šim neminēta problēma – nevienlīdzības mazināšana gan valstu iekšienē, gan starp valstīm. Tā kontekstā paredzēts palielināt iedzīvotāju ar zemākiem ienākumiem straujāku ienākumu palielināšanu, veicināt sociālo, ekonomisko iekļaušanos visām iedzīvotāju grupām, samazināt dažādu diskriminējošu dokumentu un politiku pieņemšanu, pieņemt atalgojuma, sociālās aizsarzības politikas, kas veicinātu vienlīdzību, nodrošinātu drošu migrāciju un iedzīvotāju mobilitāti un citus apakšmērķus.

Latvijas Zaļā kustība, reaģējot uz pilsoniskās sabiedrības nepieciešamo iesaisti, plašākas sabiedrības informēšanas par jaunajiem attīstības mērķiem, kā arī vēlmi aktualizēt globālo mērķu aktualizāciju Lavijas politiķu dienas kārtībā, nāca klajā ar iniciatīvu organizēt diskusiju par Latvijas politiku nevienlīdzības mazināšanai nacionālā līmenī, kā arī mūsu valsts rīcību nevienlīdzības mazināšanai globāli.

Kas ir nevienlīdzība un kam gan tā traucē?

Ilze Viņķele diskusiju uzsāka, definējot: vienlīdzība ir noteiktā teritorijā dzīvojošu cilvēku dažādās iespējas – gan iespēja sevi realizēt, gan pieeja resursiem. Un tas ietekmē gan indivīdu, gan sabiedrību kopumā. Lielākā daļa diskusijā iesaistīto atzina, ka viena no svarīgākajām nevienlīdzības konsekvencēm ir neuzticēšanās – gan savstarpējā, gan neuzticēšanās politiskajai varai.

Mērķis mazināt nevienlīdzību iekļauts arī NAP. Sākotnēji cilvēkos bijusi neizpratne par to, kāds nevienlīdzībai vispār sakars ar valsts konkurētspēju un attīstību. Kā atzina Mārtiņš Krieviņš, nevienlīdzība un savstarpējā neuzticība degradē biznesa vidi, jo cilvēki viens otru uzlūko ar aizdomām. Tas mazina valsts konkurētspēju, tāpēc šīs problēmas risinājums bijis jāiekļauj NAP. Un pēdējo gadu laikā tiešām ir augusi izpratne par to, ka nevienlīdzības radītā sociālā spriedze apdraud uzņēmējdarbību un valsti kopumā.

Zanda Kalniņa Lukaševica uzsvēra, ka ienākumu atšķirība valsts iekšienē sabiedrību negatīvi ietekmē daudz vairāk nekā nevienlīdzība starp valstīm, jo cilvēkam ir tendence sevi salīdzināt ar līdzcilvēkiem. Nevienlīdzīgās sabiedrībās ir augstāka noziedzība, vairāk cilvēku cietumos, augstāks pusaudžu grūtniecības īpatsvars, zemāki sasniegumi izglītībā utt. Tāpat nevienlīdzīgākām sabiedrībām raksturīga mazāka iecietība un uzticība. Un, kā jau iepriekš minēja Mārtiņš Krieviņš, tas bremzē ekonomisko attīstību.

Nevienlīdzība ir problēma arī tādā gadījumā, ja valsts kopumā ir bagāta – Ilze Viņķele minēja, ka valstis, kurās ir zemāks IKP, bet augstāka vienlīdzība, pēc daudziem rādītājiem tomēr ir veiksmīgākas nekā tās, kurās vidējais IKP uz vienu iedzīvotāju ir augstāks, bet sabiedrība – daudz nevienlīdzīgāka.

Īsa pamācība ceļā uz (ne)vienlīdzību

Ekonomists Gints Turlajs nāca klajā ar nepielūdzamu faktu – Latvija jau ilgstoši cīnās par pirmo vietu nevienlīdzības ziņā Eiropas Savienībā. Šobrīd tā ir pirmajā vietā, uz papēžiem min Bulgārija. Kā galvenos iemeslus viņš min to, ka mums nav progresīvā nodokļa (no tā visbiežāk izvairās bijušās PSRS valstis), turklāt šeit ir ES zemākais kapitāla nodoklis. Viņaprāt, galvenie iemesli, kāpēc pasaulē nevienlīdzība palielinās, ir arī jaunās tehnoloģijas – ir svarīgi, lai visi cilvēki lietotu vienu un to pašu izstrādājumu, jo tā ir vieglāk. Piemēram, visiem ir jābūt facebook.com, jo visi tur ir. Tas traucē attīstīties un pelnīt citiem sociālajiem tīkliem. Nepieminēt nevar arī faktu, ka pasaulē mazinās uzņēmuma nodokļa likmes.

Zanda Kalniņa Lukašēvica kā labo piemēru aprakstīja 2 ļoti vienlīdzīgas sabiedrības – Japānu un Zviedriju – un mehānismus, kā tās sasniegušas šī brīža līmeni. Zviedrijā ir liela atšķirība starp lielajām un mazajām algām, bet progresīvā nodokļu sistēma pārdala naudu tā, lai arī nabadzīgākajām ģimenēm būtu līdzvērtīgas iespējas. Savukārt Japānā atšķirība starp mazajām un lielajām algām ir salīdzinoši maza, tāpēc arī vienkāršāko darbu darītāji spēj sevi finansiāli nodrošināt. Kāda klausītāja arī pieminēja Somijas piemēru – tur vienlīdzība nav tik daudz saistīta ar tīri ekonomiskiem instrumentiem, bet gan ar faktu, ka, sākot no 2.Pasaules kara beigām, vienā skolas solā tika sēdināti bērni, kuru tēvi iepriekš karojuši viens pret otru. Tādejādi sabiedrībā jau kopš bērnības ieaudzināts, ka nevienu nedrīkst ignorēt.

Kad tika noskaidrots, kā citas – veiksmīgākas – valstis tikušās līdz vienlīdzībai, bija jāsāk skaidrot, kā Latvija kļuvusi par pastāvīgu ES nevienlīdzīgāko valstu TOP2 iemītnieci. Ilze Viņķele atzina, ka pie vainas ir lēmumi, kas balstīti nevis uz faktiem un pētījumiem, bet gan paražās balstītās tradīcijās. Ginta Turlaja minētā progresīvā ienākumu sistēma pati par sevi neatrisina nevienlīdzības problēmu – tas ir tikai viens no instrumentiem, kas, iespējams, palielina pēc tam pārdalāmo naudas masu. Bet jārunā arī par nevienlīdzību izglītībā un veselības aprūpē. Izglītības kvalitāte un pieejamība ir viens no nevienlīdzību ietekmējošiem rādītājiem. Tas ir tas, kas var pārraut šo nabadzības un ierobežotu iespēju apli.

Ja skatāmies uz augstāko izglītību – daudz cilvēku nozarē ir jau sen. Un viņi ir konkurētspējīgi tieši šādā sistēmā. Pie tā viņi arī turēsies, kaut arī šī sistēma arvien vairāk atpaliek no mūsdienu vajadzībām un rada vairāk problēmu nekā risinājumu. Bet, tā kā ir spēcīga lobiju grupa, viņi šo status quo mēģina noturēt. Līdzīgi ir veselības aprūpē.

Kopumā Latvija pēdējo 25 gadu laikā kļuvusi nevienlīdzīgāka, vienīgi krīzes laikā palielinājusies vienlīdzība. To nodrošinājuši 2 faktori – bagātie cilvēki strauji zaudēja ienākumus, bet, piemēram, pensionāru ienākumi, lai arī nelieli, tomēr bija stabili. Kā minēja Māra Sīmane, šajā laikā cilvēki arī sāka vairāk sadarboties viens ar otru. Ja pirms tam bija pieejami, piemēram, mājokļu siltināšanas projekti, cilvēki tomēr tajos neiesaistījās, jo nespēja vienoties savā starpā. Bet līdz ar krīzes sākumu cilvēki sāka meklēt izdevīgākus risinājumus, kas bieži vien sevī ietvēra arī sadarbību vienam ar otru.

Ekonomists Gints Turlajs kā vienu no nevienlīdzības iemesliem min Padomju mantojumu – esam dzīvojuši hierarhijā un mācīti neiebilst pret pastāvošo sistēmu. Tātad – ja ir maza alga, neviens arī neaizstāvēs savas tiesības uz taisnīgu atalgojumu. Kā min Māra Sīmane – visticamāk arī lielā neuzticība ir Padomju mantojums, un NAP paredz ne tikai pasākumus uzticēšanās vairošanai, bet tiek runāts arī par to, kā mērīt uzticēšanos. Tā kā šajā diskusijā par to tiek runāts ne pirmo reizi, ir skaidrs, ka tas ir svarīgi.

Tāpat viens no NAP mērķiem ir veicināt sociāli atbildīgu uzņēmējdarbību – tādu, kurā ieguvējs ir ne tikai uzņēmuma īpašnieks, bet arī darbinieki, turklāt netiek degradēta ne dabas, ne sociālā vide. Tas būtībā ir vienlīdzības pamatu pamats – negūt labumu uz citu ciešanu rēķina. Bet, kā atzina Mārtiņš Krieviņš, ir arī sasniegumi, ar ko mēs varam lepoties. Un jāatceras, ka labklājīgākās Eiropas valstis šo līmeni sasniegušas gadu simtu laikā.

Nevienlīdzība valstu starpā

Diskusijas otrajā daļā dalībnieki runāja par nevienlīdzību starp valstīm, kas patiesībā ir cieši saistīta ar nevienlīdzību valstu iekšienē – jo vienlīdzīgāka sabiedrība valstī, jo vairāk tā ir gatava iesaistīties citu valstu problēmu risināšanā. Ne velti viens no ANO Ilgtspējīgas attīstības mērķiem ir nevienlīdzības mazināšana starp valstīm UN to iekšienē. Ienākumu sadalījumu pasaulē un to izmaiņas lieliski parāda Āra Ādlera piedāvātais “šampanieša glāzes” grafiks, kurš vēl 1992.gadā izskatījās pēc glāzes, bet 2014.gadā jau drīzāk atgādina vecmodīgu cepumu trauku.

Avots: http://www.humanosphere.org/world-politics/2014/10/oxfam-tackles-extreme-inequality-taxes-minimum-wage/

Šī grafika/glāzes augšgalā ir cilvēki ar ļoti lieliem ienākumiem. Un šos ienākumus viņi netur zeķē, bet gan investē – ja viņi neinvestētu, viņi nekad nebūtu nonākuši šīs “glāzes” augšgalā. Investīcijas var gan palīdzēt uzlabot vietējās kopienas dzīvi, gan to bojāt. Āris Ādlers apgaismoja publiku par to, kā investīciju projekti, piemēram, Gruzijā degradē dabas un biznesa vidi vietējai kopienai. Piemēram, gadījumā, ja tiek uzcelts liels dambis hidroenerģijas ražošanai, vietējie cilvēki var aizmirst, piemēram, par tūrisma vai lauksaimniecības attīstīšanu. Turklāt ienākumus no šiem lielajiem projektiem negūst vietējie iedzīvotāji, bet gan ārvalstu investori, kuriem uz savas ādas pēc tam nebūs jāizjūt ne vietējās vides, ne sociālās sfēras degradācija.

Protams, svarīgs ir arī jautājums, kā šīs “glāzes” formu ietekmē ne tikai ienākumu sadalījums, bet fakts, ka valstīs, kurās ienākumi ir mazāki, dzimst vairāk cilvēku.

Arī Latvijā jārunā par uzņēmējdarbības dominanci, kurai jāliek pretī kaut kādas alternatīvas. Vēl aizvien valda paradigma – jo lielāks IKP, jo mēs dzīvosim labāk. Jo vairāk infrastruktūras, jo labāk. Bet mēs nepieminam to, ka cilvēkiem jāsāk dzīvot labāk, nevis skaitļiem jākļūst lielākiem.

Zanda Kalniņa Lukaševica atgādina, ka tieši ANO Ilgtspējīgas attīstības tūkstošgades mērķi ir veltīti tam, lai šīs “glāzes” formu uzlabotu, un tas ietver ne tikai nabadzības mazināšanu, bet arī labāku pārvaldību, dzimumu līdztiesību, pieeju veselības aprūpei un izglītībai ikvienam. Un šo mērķu sasniegšana prasa problēmas pamanīt un risināt, pirmkārt, pašiem savā valstī, nevis tikai salīdzināt nabadzīgās un bagātās valstis.

Vai Latvijai vajadzētu un vai tā var palīdzēt citām valstīm?

Protams, tā kā mums pašiem ir gana daudz problēmu, palīdzēšana citiem ir liels izaicinājums. Kāpēc vispār būtu jāpalīdz? Pirmkārt, runa ir par vērtībām – ja kādam ir slikti, ir jāsniedz palīdzīga roka. Otrkārt, tas jādara kaut vai savtīgu iemeslu dēļ – ja apkārt ir attīstītas un drošas teritorijas, arī pašā Latvijā ir drošāk.

Āris Ādlers rosina, ka jādomā, kā lēmumus dažādos sektoros sasaistīt ar nevienlīdzības problēmu. Piemēram, piešķirot fosilā kurināmā subsīdijas, jāuzdod jautājums, kā tas ietekmēs dzimumu līdztiesību. Āra atbilde – negatīvi, jo lielākā daļa uzņēmēju vai autovadītāju, īpaši attīstības valstīs, ir vīrieši. Tātad, ja viņi saņems lielākus ienākumus, atšķirība starp sieviešu un vīriešu labklājību tikai pieaugs. Ir svarīgi katrā lēmumā mēģināt atrast tās nianses, kas varētu ietekmēt nevienlīdzību, pat tad, ja sākotnēji šīs lietas šķiet savstarpēji absolūti nesaistītas.

Kā pastāstīja Zanda Kalniņa Lukaševica, šobrīd Latvija sniedz palīdzību pārsvarā Gruzijā, Ukrainā, Moldovā, kā arī Centrālāzijas valstīs. Piemēram, Ukrainā kinologiem tiek mācīts, kā robežu drošību var uzlabot suņi, bet Centrālāzijā notikuši projekti, kas vērsti pret vardarbību pret sievietēm.

Arī cilvēku ikdienas izvēles rada izmaiņas sabiedrības vienlīdzībā. Ir veidi, kā, dzīvojot Latvijā, iespējams, atbalstīt, piemēram, kafijas audzētājus Kolumbijā un rūpēties par to, lai viņi saņemtu godīgu samaksu. Piemēram, iegādājoties “Fair trade (Godīgā tirdzniecība)” produktus, cilvēks var būt drošs, ka ieguvējs būs ne tikai viņš pats un kompānijas īpašnieks, bet arī darbinieki, kas attiecīgo produktu ir radījuši. Būtiski aktualizēt jautājumu par Korporatīvās Sociālās atbildības būtiskumu.

Protams, izmaiņas neatrodas tikai veikalu plauktos. Līdz ar iesaistīšanos sabiedriskajās aktivitātēs ir pamats gaidīt, ka kaut kas arī mainīsies. Ilze Viņķele kā piemēru minēja atbalstu bēgļiem – arī migrācija un palīdzība bēgļiem ir saistīta ar nevienlīdzības mazināšanu, jo būtībā tā ir dzīves apstākļu uzlabošana tiem, kam šie apstākļi ir ļoti slikti.

Šis raksts tapis ar Eiropas Savienības finansiālu atbalstu. Par pasākumu saturu atbild biedrība “Latvijas Zaļā kustība” un nekādā mērā nevar būt uzskatīta par Eiropas Savienības oficiālo viedokli