Šī gada septembrī ANO valstis ir atskaitījušās par panākumiem Ilgtspējīgas attīstības mērķu 2000-2015 sasniegšanā un radījušas jaunus mērķus, kas jāsasniedz līdz 2030.gadam. Tostarp parādījusies arī līdz šim neminēta problēma – nevienlīdzība ne tikai dažādu valstu starpā, bet nevienlīdzība arī katras valsts iekšienē. Ir svarīgi veicināt vienlīdzību katrā valstī, jo vienlīdzīgākas sabiedrības ir vairāk gatavas iesaistīties arī globālo problēmu risināšanā. Latvijā nevienlīdzība ir ļoti būtiska problēma, un ne tikai pašas Latvijas, bet arī citu valstu iedzīvotāji ir ieinteresēti, lai tā tiktu risināta.
Nevienlīdzība ir noteiktā teritorijā dzīvojošu cilvēku dažādās iespējas – gan iespēja sevi realizēt, gan pieeja resursiem. Un tas ietekmē gan indivīdu, gan sabiedrību kopumā.
Kā atpazīt ienākumu nevienlīdzību?
Ienākumu nevienlīdzību mēra ar Džini indeksu no 0 līdz 1: 0 reprezentē absolūtu vienlīdzību, kad visiem sabiedrības locekļiem ir pilnīgi vienādi ienākumi. Savukārt 1 nozīmē absolūtu nevienlīdzību – visi ienākumi pieder vienam cilvēkam, un citiem nav nekā.
Latvijas Džini indekss ir starp augstākajiem Eiropas Savienībā, un mēs gadiem ilgi aizņemam Eiropas Džini indeksu antitopu virsotnes kopā ar Rumāniju, Bulgāriju, Spāniju, Portugāli un Grieķiju,
bet vienlīdzīgākās sabiedrības Eiropā ir Slovēnijā, Slovākijā, Čehijā, Zviedrijā, Dānijā.
Vidējā alga Latvijā pēdējo gadu laikā ir būtiski augusi, 2015.gadā jau pārsniedzot pirmskrīzes (2008.gads) līmeni.
Tomēr, tā kā Latvijā ir liela nevienlīdzība, daudzas ģimenes, kā arī cilvēki, kas dzīvo vieni, labklājības līmeņa pieaugumu nejūt. Uz nevienlīdzību Latvijā norāda dažnedažādi rādītāji. Ne tikai jau minētais Džini koeficients. Ja salīdzina, cik daudz ienākumu saņem bagātākie cilvēki Latvijā un citās Eiropas Savienības valstīs, arī esam starp līderiem – bagātāko 10% iedzīvotāju rīcībā ir 27% ienākumu, un šajā ziņā Latvija kopā ar Portugāli pārspēj visas citas Eiropas Savienības valstis.
Atšķirībā no Lietuvas un Igaunijas, kur krīzes periodā nevienlīdzība pieauga, Latvijā tieši krīzes laikā tā samazinājās. Tas gan neatspoguļo kopējo labklājības līmeņa celšanos, gluži otrādi – strauji samazinājās bagātākās sabiedrības daļas ienākumi, bet, piemēram, pensijas, kaut arī nelielas, tomēr palika stabilas. Protams, nedrīkst uzskatīt, ka nevienlīdzība ir iznīdējama, iznīdējot turīgāko slāni – ir jārisina nabadzības problēma, kas Latvijā ir ļoti būtiska.
Latvijā 50% ģimeņu, kurās bērnus audzina viens vecāks, ir pakļautas nabadzības riskam.
Šajā ziņā Latviju pārspēj vienīgi Bulgārija, kur 66% šādu ģimeņu ir nabadzīgas. Latvijā 46% daudzbērnu ģimeņu ir nabadzīgas. Starp nozīmīgākajām riska grupām jāmin arī cilvēki, kas dzīvo vieni paši: 40% vientuļu vīriešu un 37% vientuļu sieviešu ir pakļauti nabadzības riskam. Kopumā Latvijā nabadzības riskam pakļauti 38%, un sliktākā situācijā ir tikai Rumānija (41%) un Bulgārija (42%).
Mazāka alga – lielāka nevienlīdzība?
Nevienlīdzība un nabadzība, piemēram, Spānijā un Grieķijā varētu būt saistīta ar augsto bezdarbu, bet tas noteikti nevar būt galvenais šo problēmu cēlonis Latvijā, kur bezdarba līmenis ir aptuveni tāds pats kā vidēji Eiropā. Toties minimālā alga ir viena no zemākajām Eiropā – 360 eiro (sākot no 2016.gada – 370 eiro). Bet arī zemo minimālo algu nevar uzskatīt par visu nelaimju cēloni. Piemēram, Čehijā, kas ir starp vienlīdzīgākajām valstīm Eiropas Savienībā, minimālā alga ir vēl zemāka – vien 335 eiro. Arī, ja salīdzina cenas, tad secinām, ka par minimālo algu Čehijā vai, piemēram, Igaunijā cilvēks var atļauties mazāk nekā Latvijā.
Minimālā alga Latvijā 2016.gadā pieaugs līdz 370 eiro, un ir plānots to turpināt paaugstināt, bet tas nebūt nenozīmē automātisku darbinieku ienākumu palielināšanos –
daudzi mazie uzņēmumi, it sevišķi reģionos, nevar atļauties samaksāt augstākas algas, tāpēc to darbiniekiem vienkārši ir jāstrādā mazāk,
rezultātā ienākumu līmenis nepaaugstinās. Pati par sevi algu paaugstināšana nav nekāds risinājums, ja līdz ar to nepaaugstinās arī produktivitāte un uzņēmuma iespējas nopelnīt vairāk.
Tātad pie Latvijas nevienlīdzības nevaram vainot bezdarbu, nevaram īsti vainot arī minimālās algas apjomu,
jo pat ar zemākām algām iespējams izvedot vienlīdzīgu sabiedrību. Problēma ir tāda, ka Latvijā ir ļoti daudz cilvēku, kas saņem šīs mazās algas – valstī ir 187 tūkstoši strādājošo, kas saņem minimālo algu, turklāt viņu skaits pēdējā gada laikā pieaudzis par aptuveni 3000.
2014.gadā 57% strādājošo bruto alga nepārsniedza 426 eiro.
Šie skaitļi atspoguļo ne tikai nabadzību šobrīd, bet arī nabadzību nākotnē – mazo algu saņēmēju pensijas arī būs nelielas. 43% šobrīd strādājošos pensijas vecumā būs pakļauti nabadzības riskam – viņu ienākumi būs mazāki par 60% no vidējās algas valstī. Turklāt lielāks nabadzības risks ir tiem strādājošajiem, kas šobrīd ir pirmspensijas vecumā.
Nevienlīdzība ietekmē visus sabiedrības locekļus, ne tikai tos, kas ir nabadzīgi.
Nevienlīdzīgākās sabiedrībās ir augstākā noziedzība, augstāks nepilngadīgo meiteņu grūtniecības īpatsvars, zemāki sasniegumi izglītībā, vairāk cilvēku, kas atkarīgi no alkohola un narkotiskajām vielām. Šīs visas ir problēmas, par kurām sabiedrībai ir jāmaksā, un, protams,
labāk būtu, ja šos līdzekļus varētu ieguldīt nevienlīdzības novēršanā, nevis seku apkarošanā.
Turklāt nevienlīdzīgās sabiedrībās trūkst savstarpējas uzticēšanās. Un tas traucē tautsaimniecības attīstībai – cilvēki Latvijā nav gatavi kopīgi realizēt idejas, jo neuzticas viens otram. Viens no spilgtākajiem vispārējās neuzticēšanās piemēriem ir gadījumi ar smagi slimu bērnu ārstēšanu un ziedojumu vākšanu šim mērķim.
Bieži vien valsts patiesībā apmaksā šos izdevumus, bet vecāki, vienkārši neticot, ka valsts palīdzēs, pat nepainteresējas par šādu iespēju.
Kā rodas vienlīdzība?
Ir vairāki veidi, kā sasniegt vienlīdzību. Piemēram, Japānā panākts, ka atšķirība starp vienkārša darba veicēju un augstākā līmeņa vadītāju algām ir relatīvi neliela. Savukārt Zviedrijā algu atšķirības ir ļoti lielas, bet to kompensē progresīvā nodokļu sistēma. Visnevienlīdzīgākie ienākumi pirms nodokļu nomaksas ir Grieķijā, un arī pēc nodokļu nomaksas situācija sevišķi nav uzlabojusies – tā ir starp nevienlīdzīgākajām sabiedrībām Eiropā. Savukārt, piemēram, Francijā, Vācijā, Dānijā un jau minētajā Zviedrijā ir lielas atšķirības starp mazajām un lielajām algām, bet naudas pārdales rezultātā šīs valstis kļūst daudz vienlīdzīgākas. Cita situācija ir Latvijā –
mazo un lielo algu atšķirības ziņā esam apmēram vidējā Eiropas Savienības līmenī, bet pēc nodokļu nomaksas Latvija ir otra nevienlīdzīgākā valsts Eiropas Savienībā tūliņ pat aiz Bulgārijas.
Tas nozīmē, ka naudas pārdale ir izdevīga bagātākiem cilvēkiem, tamdēļ atšķirība starp lielo un mazo ienākumu guvējiem pieaug.
Tomēr naudas pārdale pati par sevi nav problēmas risinājums – nepieciešams veikt reformas, kas palīdzētu cīnīties ar nevienlīdzības cēloņiem tā vietā, lai cīnītos ar sekām.
Viens no līdzekļiem, kas palīdzētu izrauties no nabadzības apļa, ir izglītība.
Izglītības pieejamība un kvalitāte ir rādītāji, kas var veicināt vai tieši otrādi – graut – vienlīdzību.
Latvijā novērota tendence, ka bagātāko ģimeņu bērnu koncentrējas labākajās skolās, kas lielākoties atrodas lielajās pilsētās. Savukārt trūcīgākajiem bērniem ir sliktākas sekmes, un šī tendence ir sevišķi izteikta laukos. Šādā veidā notiek noslāņošanās – bagātāko vecāku bērni mācās labākās skolās, kā rezultātā viņi nākotnē būs konkurētspējīgāki un spēs gūt lielākus ienākumus, kamēr nabadzīgākie bērni mācās sliktākās skolās un viduvējās izglītības dēļ nākotnē, ļoti iespējams, nespēs konkurēt ar labo skolu absolventiem.
Būtu jāveic reformas skolu sistēmā un jāpanāk, ka visās skolās mācās bērni ar no dažādu ienākumu ģimenēm, tomēr, kā pierādījis kaut vai pēdējais mēģinājums veikt reformas skolotāju algu modelī – reformas netiek gaidītas ar atplestām rokām. Līdzīgi ir augstākajā izglītībā – kā atzina Ilze Viņķele, daudz cilvēku augstākās izglītības nozarē ir jau sen. Un viņi ir konkurētspējīgi tieši šādā sistēma. Pie tā viņi arī turēsies, kaut arī šī sistēma arvien vairāk atpaliek no mūsdienu vajadzībām un rada vairāk problēmu nekā risinājumu. Bet, tā kā ir spēcīga lobiju grupa, viņi šo status quo mēģina noturēt.
Arī veselības aprūpe teorētiski varētu būt nozare, kas varētu veicināt vienlīdzību. Slims cilvēks nevar strādāt vai vismaz nevar to darīt produktīvi. Un tā sabiedrības daļai, kas nevar atļauties samaksāt pilnu ārsta konsultācijas vai ārstēšanās cenu privātajā klīnikā, ir spiesta gaidīt, līdz pienāks viņu kārta saņemt valsts apmaksātu pakalpojumu.
Tas nozīmē, ka sabiedrības daļa, kas jau tā ir ar zemiem ienākumiem, šajā laikā nespēj pilnvērtīgi strādāt un pelnīt.
Arī pacienta līdzmaksājumi Latvijā ir starp augstākajiem Eiropas Savienībā, turklāt tie nav proporcionāli cilvēka ienākumiem. Reģionu iedzīvotāju finansiālās iespējas apmeklēt ārstu ietekmē ne tikai pašu medicīnas pakalpojumu cenas, bet arī transporta pieejamība un cena. Ja, piemēram, lai nogādātu bērnu tuvākajā skolā, laukos tiek organizēti autobusi, tad tādu “poliklīniku autobusu” nav, kas nozīmē, ka šiem cilvēkiem ārsta apmeklējums ir divtik grūts.
Nevienlīdzība valsts iekšienē cilvēku ietekmē daudz vairāk nekā nevienlīdzība valstu starpā, jo cilvēkiem ir tendence sevi salīdzināt ar apkārtējiem.
Turklāt nepietiek ar to vien, ka kopumā valsts ir bagāta, bet sabiedrībā valda nevienlīdzība – šādas valstis bieži vien ir neveiksmīgākas par valstīm, kur ienākumi ir zemāki, bet vienlīdzība augstāka.
Vienlīdzība nenozīmē to, ka bagātajiem tiek atņemta nauda un sadalīta nabadzīgajiem. Vienlīdzība nenozīmē, ka pilnīgi visi ir vienādi un gūst pilnīgi vienādus ienākumus.
Vienlīdzība ir stāvoklis, kad ikviens cilvēks, godprātīgi strādājot un maksājot nodokļus valstij, ir spējīgs sevi pienācīgi nodrošināt.
Neatkarīgi no tā, vai šis cilvēks ir skolotājs, vai nekustamo īpašumu mākleris.
Vai investori bēg no nodokļiem?
Ik reizi, kad sabiedriskajā telpā parādās diskusijas par nodokļu celšanu, izskan arī draudi, ka palielinātu nodokļu dēļ investori aizbēgs no Latvijas un uzņēmējdarbības vide tiks izpostīta. Protams, uzņēmēju mērķis ir nopelnīt un, jo mazāk naudas jāvelta nodokļiem, jo vairāk paliek pāri pašiem. Bet vai tiešām ir pamats domāt, ka atsevišķu nodokļu paaugstināšana varētu aizbiedēt investorus un vai tiešām mūsu nodokļi ir tik augsti, ka vairs tos nedrīkst pacelt?
Kapitāla nodokļi, kurus piemēro dividendēm, ir vieni no zemākajiem Eiropas Savienībā – 15%.
Tāda pati nodokļu likme ir Lietuvā, bet mazāki kapitāla nodokļi ir vien Īrijā (12,5%) un Kiprā (10%). Lielākie kapitāla nodokļi ir Francijā (36,1%), Beļģijā (34%), Maltā (35%) un Portugālē (31,5)(5.attēls). Taču gadījumā, ja strādājošais ienākumus gūst ar algu (kā tas ir vairumā gadījumu Latvijā), dažādi nodokļi sastāda daudz lielāku īpatsvaru. Piemēram, ja darbinieka bruto alga ir 500 eiro, pēc ienākumu nodokļa un sociālā nodokļa nomaksas viņš saņemt 361 eiro. Turklāt darba devējam jāveic sociālās iemaksas vēl 119 eiro apmērā. Tātad kopumā, lai saņemtu 361 eiro lielu algu, dažādos nodokļos samaksāti 258 eiro.
Sabiedriskajā telpā laiku pa laikam parādās runas par progresīvā nodokļa ieviešanu, kas parasti izraisa asas diskusijas. Taču, ja salīdzina kapitāla nodokli ar nodokļiem, kas jāmaksā algas saņēmējam, redzam lielu nevienlīdzību. Un, lai to risinātu, pat nav jārunā par progresivitāti. Iespējams, šos nodokļus būtu vērtīgi kaut mazliet izlīdzināt – samazināt darbaspēka nodokļus, vienlaicīgi palielinot kapitāla nodokļus. Tas atkal liek atgriezties pie jautājuma, vai investori nebēgs no Latvijas, ja tiks pacelti nodokļi.
Tā kā vidēji Eiropā kapitāla nodokļi ir augstāki nekā Latvijā, tad teorētiski investoriem no citām Eiropas Savienības valstīm vajadzētu pārcelties uz Latviju. Tā kā Eiropas Savienībā ir brīvais tirgus, tam pat nevajadzētu būt sevišķi grūti izdarāmam. Tomēr milzīgu ārvalstu investoru aktivitāti Latvijā nemanām.
Nodokļu likme nebūt nav noteicošais faktors investoru piesaistē. Visvairāk ārvalstu investīciju izdodas piesaistīt Luksemburgai – laikā no 2010.līdz 2014.gadam investīciju apjoms pārsniedz valsts IKP apjomu, taču kapitāla nodokļu likme Luksemburgā nebūt nav tā zemākā (29%).
Savukārt Lietuvā un Latvijā, kur ir vienas no zemākajām nodokļu likmēm, investīciju apjoms ir salīdzinoši mazs. Ja mēs pieņemam, ka investori savus biznesus gribētu pārcelt uz valstīm ar mazāku nodokļu slogu, Latvijā investīciju apjoms jau sen būtu palielinājies.
Tas liek domāt, ka ir citi – svarīgāki – faktori, kas veido labvēlīgu investīciju vidi. Piemēram, drošība, infrastruktūras kvalitāte, kvalificēts darbaspēks, kā arī paredzama nodokļu politika.
Arī nekustamā īpašuma nodoklis Latvijā ir viens no zemākajiem Eiropas Savienībā. Loģiski – to paceļot, pats nekustamais īpašums nebēgtu uz ārzemēm. Turklāt, ja arī tas fiziski spētu aizbēgt, jau iepriekš minēts, ka Latvija izceļas ar zemu nekustamā īpašuma nodokļa likmi. Un nekustamais īpašums bieži liecina par turību, no kā izriet, ka
saprātīga nodokļa paaugstināšana varētu palīdzēt sekmēt vienlīdzību.
Nodokļi ir ne tikai instruments ienākumu gūšanai. Tiem arī vajadzētu atspoguļot valsts ilgtermiņa intereses. Piemēram, augsts akcīzes nodoklis cigaretēm un alkoholam nozīmē, ka valsts interesēs ir, lai šie produkti tiktu pirkti un lietot pēc iespējas mazāk. Mazi darbaspēka nodokļi savukārt mudinātu investorus radīt uzņēmumus ar daudz darbavietām. Diemžēl šobrīd darbaspēka nodokļi Latvijā liecina par to, ka darbavietu radīšana nav vēlama.
Autore: Elīna Kolāte
Šis raksts tapis ar Eiropas Savienības finansiālu atbalstu. Par pasākumu saturu atbild biedrība “Latvijas Zaļā kustība” un nekādā mērā nevar būt uzskatīta par Eiropas Savienības oficiālo viedokli
