Izcelti raksti

Problemātiskā Agrobiznesa ekspansija Ukrainā

Kompānija “Myronivsky Hliboproduct PJSC” , kas Ukrainā vairāk zināma ar saīsinājumu MHP ir viena no lielākajiem graudu un mājputnu ražotājām Eiropā ar vienu no spēcīgākajiem zīmoliem Ukrainā, kā arī ar vienu no lielākajiem potenciāliem izaugsmei, lai kļūtu par lielāko gaļas ražotāju Ukrainā.

01

Uz doto brīdi Eiropas Investīciju banka ir apstirpinājusi 85 miljonu EUR kredītu kompānijas biznesa modeļa pārveidei un kompānijas ekspansijas veicināšanai lauku reģionos, savukārt iepriekšējos gados sākot ar 2010. gadu no Eiropas Rekonstrukciju un Attīstības bankas lauksaimniecības infrastruktūrai un tirgus ekspansijas stratēģijas īstenošanai saņemti 165 miljoni ASV dolāru.

Šobrīd aktīvi tiek rakstīti arvien jauni vietējo Nevaldības organizāciju un aktīvistu ziņojumi par vietējo kopienu iebildumiem par MHP ekspansiju un tās negatīvo ietekmi uz vidi, kā arī uz sociālajiem aspektiem. Turklāt, kopā ar MHP izplešanās plāniem četros reģionos vietējās kopienās parādās arvien jauni gadījumi, kuros būtu nepieciešama steidzīga rīcība, lai uzlabotu kompānijas rīcību.

Kopienu iebildumi un spiediens uz aktīvistiem

Kompānijai savā ekspansijas darbībā novērojamas sistemātiskas problēmas dialoga veidošanai ar vietājām kopienām. Kā ziņo vietējo kopienu aktīvisti un NVO, MHP izdara sistemātisku spiedienu tajās kopienās, kurās cilvēki ir iebilduši pret MHP kompānijas būvniecības plāniem.

Vietās, kur MHP izvērš savu darbību, visu iesaistīto pušu dialoga veidošana aizvien cieš neveiksmi. Tas veido kompānijai aizvien sliktāku reputāciju. Četvertinivkas ciemā, kas atrodas Viņņicas reģionā, kopienas publiskajās tikšanās balsoja pret jebkādu būvniecību, tomēr MHP turpināja plānus. Kā atbildes reakcija kompānijas ignorancei 2015. gada nogalē sekoja iedzīvotāju ceļu bloķēšanas aktivitātes. Neilgi pēc protestiem, aktīvists no Četvertinovkas ciemata tika piekauts. Vardarbību veica neidentificēti cilvēki Ladižinas pilsētas tirgū. Cietušais uzskata, ka šis atgadījums ir saistāms ar viņa darbību pret MHP būvniecību viņa ciemā. Līdzīgs notikums ir noticis arī agrāk ar vienu no aktīvistiem Ladižinā. Pēdējais vardarbības akts noticis Jasnorižija ciemā (Cherkasy reģions). Vasils Tkačenko, Jasnorijas ciema padomes vadītājs, tika piekauts ciemata padomes telpās 2015. gada 21. decembrī. Tkačenko bija aktīvs MHP būvniecības pretinieks viņa ciema teritorijā.

Informācijas un konsultāciju trūkums ar vietējām kopienām

Bez jau iepriekš minētā, ietekmētajām kopienām nebija pieejama ar vides ietekmi uz vidi informācija, Ietekmes uz vidi novērtējumu dokumenti ir pieejami projektu finansētāju banku mājas lapās, tomēr vietējām kopienām nebija pieejama informācija par šo faktu publisko apspriežu laikā. Ciemata iedzīvotāji un vietējās autoritātes nezināja neko par to, kura no iestādēm (Eiropas Investīciju Banka, Eiropas Rekonstrukciju un Attīstības banka vai kāds cits finsanšu instruments) plāno investēt kompānijā MHP. Šis fakts ierobežo iespēju vietējiem iedzīvotājiem izmantot finanšu iestāžu izstrādātos iebildumu sniegšanas mehānismus (Complaign mechanisms)

02

Jau vairāku gadu garumā, kompānija MHP neveiksmīgi mēģina izveidot kvalitatīvu dialogu ar vietējām kopienām. Mūsu skatījumā, kompānijas finansētājiem būtu jāveido sadarbība un jārespektē iedzīvotāju tiesības protestēt kā arī izteikt savu viedokli un jāiegrožo nelikumīgas darbības pret protestētājiem. Mēs aicinām jebkuru finansētāju pārliecināties un ņemt vērā vietu sociālo situāciju, kas saistīta ar kompānijas MHP darbības paplašināšanu.

Ietekme uz vidi un sociālajiem aspektiem

Uz doto brīdi, MHP kompānijas biznesa paplašināšana Ukrainas mērogā ir balstīta uz neadekvātu un krietni samazinātu ietekmes uz vidi un sociāliem aspektiem novērtējumu.

  • Nepietiekami ir izvērtēta ietekme uz bioloģisko daudzveidību. Piemēram, dokumentā nav minēts, ka Jablunivas ciemā plānotā ferma tiek plānota būvēt blakus aizsargājamai teritorijai- Seredņiodņiprovski Nacionālais dabas parkam.
  • Vairākos Ietekmes uz vidi novērtējumos trūkst novērtējums par amonjaka, putekļu, sērūdeņraža un slāpekļskābes emisiju apjomu, kam būtu jābūt atbilstoši labākajām Eiropas Savienības praksēm. Līdzīgi ir arī nekorekti norādītās gāzu emisijas novērtējumu dokumentos.
  • Ietekmes uz vidi novērtējums identificē nozīmīgu artēzijas aku ūdens izmantošanu, tomēr dokumentos trūkst ģeohidroloģiskā novērtējuma potenciālās ietekme uz šādu ūdens izmantošanu.
  • Ietekmes uz vidi novērtējumā trūkst arī mēslu vadības sistēmas apraksts, kas ietver mēslu uzglabāšanu un likvidēšanu. Vizuāli, mēslu uzglabāšana Viņņicas un Čerkassa reģionos, liecina, ka kompānija izmanto nenossegtas novietenes, kas nav atbilstošas EU labajai praksei. Šāda tipa novietnes bez jumta, ir potenciāls smakas avots, gaisa piesārņotājs un gāzu emisiju vairotājs. Viņņicas reģionā mēsli ir izvietoti arī tā sauktajās laicīgās uzglabāšanas vietās atklātos laukos, kas arī nav minēts novērtējuma dokumentos, un kam arī ir negatīvs potenicālā vides ietekme.

03

  • Ietekmes uz vidi novērtējumā nav minētas arī citas netiešās ietekmes, kā piemēram, pastiprināta ceļu lietošana, kas vietējiem iedzīvotājiem liek dzīvot aizvien pieaugošā putekļu un vibrāciju apstākļos.

Pilna un vispusīga novērtējuma uz sociālajiem un vides aspektiem novērtējuma trūkuma dēļ, pastāvīgi dokumentācijā tiek mazināta kompānijas MHP darbības negatīvā ietekme.

Zemju paplašināšanās un spiediens uz kopienām

Lauksaimniecības zeme Ukrainā ir sadalīta gabalos, kas ir aptuveni divu hektāru lielumā un ir sadalīta vietējo iedzīvotāju vidū. Valstī valda moratorijs pārdot lauksaimniecības zemi, tāpēc vietējie iedzīvotāji var tikai iznomāt zemi. Tā kā MHP aizvien meklē iespējas iznomāt vairāk zemes Ladižinas apkārtnē, lai paplašinātu Viņņicas kompleksu, dažādu vides organizāciju ekspedīcijā, kas notika 2015. gada maijā, tika intervēti vietējie iedzīvotāji Ulianovkas un Bilousivkas ciemos, kuri atzina, ka izjutuši spiedienu iznomāt viņu zemi kompānijai. Vietējie iedzīvotāji atzina, ka sistemātiski tiek spiesti parakstīt nomas līgumus ar kompāniju. Cilvēki tiek regulāri apmeklēti individuāli, pat līdz četrēm reizēs. Kompānija no sākuma vēršas pie neaizsargātajiem iedzīvotājiem, īpaši veciem ļaudīm, vientuļām atraitnēm, tomēr arī strādnieki un ģimenes tiek spiestas un pierunātas iznomāt viņu zemes gabalus.

Ukraina

Ilgtspējīga ekonomikas attīstība prasa caursaktāmību, atbildību un lēmumu pieņemšanas demokrātiskumu gan vietējā, gan nacionālā līmenī. Tādas kompānijas kā MHP ir jāiesaista atklātā dialogā ar vietējām kopienām pilsonisko sabiedrību, lai nodrošināt to jautājumu un bažu kliedēšanu par potenciālo sūdzību izvērtēšanu. Publiskiem attīstības finansētājiem nevajadzētu sadarboties ar kompānijām, kas neievēro šos standartus.

Rakstā izmantoti www.bankwatch.org materiāli. Foto: Āris Ādlers un Kadri Green

EU FlagŠis raksts tapis ar Eiropas Savienības finansiālu atbalstu. Par saturu atbild biedrība “Latvijas Zaļā kustība” un nekādā mērā nevar būt uzskatīta par Eiropas Savienības oficiālo viedokli.

Izcelti raksti

Kas ir Dienvidu Gāzes koridors? Kāpēc mums to nevajag finansēt!

Dienvidu gāzes koridors (To sauc arī par Eiro-Kaspijas mega cauruļvadu sistēmu ir sistēma, kas sastāv no milzu caurulēm un ir paredzēta, lai gāzi no Kaspijas jūras reģiona transportētu uz Eiropu.

Vides organizācijas Eiropā uzskata, ka projekts ir nelietderīgs, vērtējot gāzes pieprasījuma samazināšanos, ko prognozē Eiropas Savienības 2050.gada enerģijas stratēģija, kā arī faktu, ka projekta īstenošana neatbrīvos Eiropas valstis no to gāzes atkarības no Krievijas. Vienlaikus aptuveni 45 miljardi ASV dolāru investīciju tiks ieguldīts gan tiešam, gan netiešam Azerbaidžānas autoritārā režīma atbalstam, kā arī nodarīs lielu ļaunumu vietējām kopienām un videi gāzes tranzīta zemēs.

Atels1

Ir trīs būtiski argumenti, kas jāņem vērā plānotā projekta kontekstā:

  • Fosilās degvielas masveida piegāde caur Dienvidu gāzes koridoru apdraud Eiropas apņemšanos samazināt CO2 izmešus

Milzu infrastruktūras izbūve, kāda ir paredzēta Dienvidu gāzes koridora gadījumā, “ieslodzīs” Eiropu fosilās degvielas gūstā, kas novedīs pie miljoniem tonnu CO2 emisijas.

Eiropas Savienībā šobrīd ir vērojams gāzes importa infrastruktūras kapacitāšu pārpalikums. Tas īpaši vērojams kopš 2007. gada recesijas, kad gāzes pieprasījums būtiski kritās. Prognozes liecina, ka nepieciešamais apjoms atgriezīsies iepriekšējā līmenī tikai 2020. gadā. Tomēr, kontekstā ar ES 2050 enerģijas stratēģiju, tiek sagaidīta dabas gāzes importa samazināšanās pie jebkuriem scenārijiem. 2020. gadā, kad paredzēts Dienvidu Gāzes koridora nodošana ekspluatācijā, ES stratēģija paredz gāzes piegāžu būtisku samazinājumu. Līdz ar to, mēs varam runāt par to, ka Dienvidu Gāzes koridors tikai palielinās gāzes importa infrastruktūras kapacitāšu pārpalikumu.

Kontekstā ar ES atkarību no Krievijas gāzes piegādēm, Dienvidu Gāzes koridora būvniecība tikai pārcels daļu gāzes piegāžu no Krievijas uz Azerbaidžānu, tomēr ņemot vērā faktu, ka Krievijas naftas kompānijai Lukoil pieder 10% Azerbaidžānas Shah Deniz, kas ir būtiskākais gāzes piegādātājs Dienvidu Gāze koridoram, šī piegāžu diversifikācija ir maznozīmīga.

Kontekstā ar Enerģijas Savienības centieniem diversificēt gāzes piegādes, būtiski ir strādāt pie investīcijām energoefektivitātē un atjaunīgo energoresursu izmantošanā. Tas īpaši attiecas uz Austrumeiropu (arī Latviju), kas ir būtiski atkarīga no Krievijas energonesēju piegādēm. Ar investīcijām enerģijas efektivitātē un atjaunīgajos energoresursos, atkarība tiktu krietni mazināta jau tuvākajā laikā.

Tāpat, 2015. gadā notikušā klimata konferencē panāktā tā saucamā Parīzes vienošanās paredz samazināt globālās temperatūras izmaiņas ne vairāk kā 1,5 grādu apmērā no pirms industrializācijas līmeņa. Šīs mērķis var tiks sasniegts tikai ar ekonomiku dekarbonizāciju, iekļaujot tādas iniciatīvas kā ogles un naftas degvielu lietošanas pārtraukšanu vai būtisku samazināšanu. Jaunu cauruļvadu būvniecība ir pretrunā ar Parīzes vienošanos.

  • Ar investīcijām Dienvidu Gāzes koridora būvniecībā, Eiropa Investīciju Banka atbalstīs autoritāro režīmu Azerbaidžānā

Paredzēts, ka lielākais gāzes apjoms, kas nokļūs Dienvidu Gāzes koridorā nāks no Azerbaidžānas – valsts, kurā ir ievērojamas problēmas ar cilvēktiesību ievērošanu.

Azerbaidžānā jau gandrīz 20 gadus valda Alijeva ģimene. Tas panākts negodīgu vēlēšanu ceļā, apspiežot kritiku un ierobežojot mēdiju brīvību.

Pēdējo gadu laikā cilvēktiesību aktīvisti un neatkarīgie žurnālisti nokļuvuši cietumā balstoties uz safabricētām apsūdzībām. Šobrīd tiek lēsts, ka valstī ir aptuveni 100 politisko ieslodzīto.

Atels1

Eiropas Parlaments ir izdevis vairākas rezolūcijas par Azerbaidžānu, no kurām pēdējā ir izdota 2015. gada septembrī.

Ilhams Alijevs dara visu iespējamo, lai noklusinātu kritiku no cilvēktiesību aktīvistu un žurnālistu puses, bet viņam nav iespējas ietekmēt gāzes cenu pasaules gāzes tirgū. Līdz ar to, valsts saskaras ar visām tām problēmām, ar kurām šobrīd saskaras visas naftas produktu eksportētājvalstis – ekonomikas lejupslīdi. Tas ir novedis līdz vairākiem ielu protestiem, kas tuvākajā laikā, ja situācija nemainīsies, var novest līdz vēl lielākiem protestiem pret režīmu.

  • Negatīvā ietekme uz Dienvidu Gāzes koridora tranzīta valstīm

Azerbaidžāna nav vienīgā valsts, kas padara Dienvidu gāzes koridora projektu problemātisku.

Tā, piemēram, caurulei ir paredzēts stiepties caur Turcijas teritoriju, kur šobrīd notiek konflikts starp valdības karaspēku un Kurdu grupējumiem. Aktualizējas arī terorisma draudi šajā valstī. Transanatolijas caurule (Daļa no Dienzvidu gāzes koridora) šķērsos divdesmit provinces Turcijas teritorijā. Tas veidos augstas drošības militarizētu koridoru pa visu valsti un ir aprēķināts, ka tas izmaksās 11 miljardu ASV dolāru.

Turcijas varas iestādes saka, ka caurule palielinās nodarbinātību, tomēr iepriekšējā pieredze liecina, ka šādas caurules darbība saistās ar zemes un apdzīvoto vietu zaudējumu, vides problēmām un represijām, ja kāds uzdrošinās protestēt.

Grieķijā daudzas vietējās institūcijas un pilsoniskās sabiedrības organizācijas ir izteikušas bažas par cauruļvada maršrutu. Cita starpā, caurule šķērso arī ļoti ražīgu lauksaimniecības apvidu, tāpēc ietekme uz vietējiem iedzīvotājiem būs būtiska. Šajā apvidū jau ir notikušas būtiskas demonstrācijas, kurās piedalījušies jau 1500 cilvēku.

Tikmēr Itālijā, vietējās kopienas ir sašutušas, ka Transadrijas cauruļvads (Daļa no Dienvidu gāzes koridora) iznīcinās Apulijas krastu un negatīvi ietekmēs tūrismu, lauksaimniecību un zivjsaimniecību šajā apkārtnē. Caurulei zeme jāsasniedz San Fokā Melendungo pašvaldībā, kas ir saņēmusi zilo karogu divām pludmalēm, kā novērtējumu ūdens kvalitātei un labai vides vadībai.

Atels1

Vietējie mēri strikti iebilst pret Transadrijas cauruļvadu sistēmu un tiem negadījumu riskiem, kas var rasties saistībā ar šādas infrastruktūras izveidi. Līdzīgus iebildumus pret projektu ir izteikusi Itālijas vides un kultūras ministrijas, tomēr Itālijas valdība ir izsniegusi būvniecības atļauju projektam.

Eiropas Investīciju banka (EIB) šobrīd plāno izsniegt lielāko aizdevumu tās vēsturē (2 miljardi Eiro) konsorcijam, kas ir ir atbildīgs par Dienvidu Gāzes koridora Rietumu sekcijas attīstību- Transadrijas cauruli. Papildus Bloomberg nesen ziņoja, ka bankā notiek sarunas par vēl vienu 2 miljardu Eiro aizdevumu Turcijas valsts kompānijai Botas Turku caurules sadaļas būvniecībai.

Papildus tam, kompāniju konsorcijs, kas veicina Transadrijas projektu ir reģistrēts Šveices pilsētā Bārā (Baar), kas ir tā sauktā nodokļu paradīze. Šis fakts rada bažas par šī projekta caurskatāmību no projekta finansētāju puses.

Raksts ir tapis, izmantojot CEE Bankwatch publicēto informāciju un www.bankwatch.org publicētos foto attēlus

EU FlagŠis raksts tapis ar Eiropas Savienības finansiālu atbalstu. Par saturu atbild biedrība “Latvijas Zaļā kustība” un nekādā mērā nevar būt uzskatīta par Eiropas Savienības oficiālo viedokli.

Izcelti raksti

ES struktūrfondu investīcijas Latvijā: kas slēpjas aiz Latvijas “zaļā” tēla?

Enfants_terriblesKlimata pārmaiņas ietekmē mūs jau šobrīd un tas rada neatgriezeniskas sekas gan vidē, gan sabiedrībā, kas ar laiku var radīt neizmērojamus izdevumus nākamajām paaudzēm, pakļaujot tās vēl neapzinātiem riskiem un ierobežojot sabiedrības izaugsmes iespējas. Tādējādi Eiropa šobrīd ir saskārusies ar lieliem izaicinājumiem publisko investīciju jomā, lai līdz 2050.gadam sasniegtu tās nospraustos mērķus – pāreja uz ekonomiku, kas ir brīva no fosilās enerģijas, kas ir balstīta atjaunīgo energoresursu izmantošanā un vispārējā resursu efektīvā izmantošanā. Eiropas Savienības Struktūrfondiem 2014-2020.gada plānošanas periodā (turpmāk tekstā – ES Fondi) 351 miljardu EUR apmērā ir jānodrošina būtiska daļa šo investīciju, it īpaši Centrālajā un Austrumeiropā, kur ES Fondi veido lielāko daļu no publiskajām investīcijām infrastruktūrā. Lasīt tālāk

Izcelti raksti

Latvijas Zaļā kustība aicina investēt tīrā enerģijā

Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības banka (ERAB) ir publiskojusi savas darbības stratēģiju darbībai Latvijā un līdz 18.janvārim aicināja ikvienu interesentu izteikt savu viedokli.

Kā svarīgākie stratēģiskie virzieni minēti:
– Enerģētikas drošības stiprināšana un energoefektivitātes uzlabošana
un
– Privātā sektora konkurētspējas palielināšana ar inovāciju palīdzību

Latvijas Zaļā kustība detalizēti ir iepazinusies ar stratēģijas dokumentu un pauž bažas par to, ka dokumentā nav minēts skaidrs atbalsts tā sauktai tīrai enerģijai- enerģijai, kas tiek iegūta no saules un vēja un pastāv bažas, ka lielākā daļa no investīcijām tiks novirzītas, lai atbalstītu biomasas enerģijas infrastruktūru (t.i. kurināmā koksne), kas savukārt paaugstinās mežsaimniecības intensitāti, kas ilgtermiņā var atstāt negatīvu ietekmi uz dabas daudzveidību.

Šeit ir pieejams pilns ERAB nosūtītās vēstules teksts angļu valodā.

Izcelti raksti

Zaļie tiekas Kuldīgā!

Latvijas Zaļā kustība, atsaucoties savu biedru vēlmei uzturēt ciešāku saikni savā starpā, 2016. gadu sāk ar tradīciju- organizēt aktīvistu un atbalstītāju tikšanās pasākumus ne tikai Rīgā, bet arī reģionālajās nodaļās. Šī gada 16. janvārī savu viesmīlību demonstrēja Kuldīgas nodaļa un tās vadītāja Aiga Tetere.

IMG_1099

Tikšanās sākums notika Kuldīgas Attīstības aģentūras telpās, kurā Latvijas Zaļās kustības valde stāstīja par kustības aktivitātēm gan nacionālā, gan starptautiskā līmenī. Tika skarti gan jautājumi, kas ir saistīti ar ES fondu izlietojumu tikko sākušajā plānošanas periodā, gan Enerģētiku, gan organizācijas darbu projektos, gan sadarbības tīklā Bankwatch, kurā ar kolēģiem no citām Eiropas valstīm tiek strādāts pie ES publiskā finansējuma izlietojuma atbilstības pieņemamiem vides un sociāliem standartiem.

Tikšanās turpinājumā tika skarti Kuldīgas pilsētai un novadam būtiski jautājumi. Viens no aktuālākajiem izaicinājumiem Kuldīgā ir atkritumu šķirošana, kā arī ar energoefektivitāti saistīti jautājumi. Tā kā tikšanās laikā piedalījās Kuldīgas komunālo pakalpojumu pārstāvji, Kaspars Poriķis un Dzintars Rušmanis un Kuldīgas novada domes vides speciāliste Dace Jansone, tad uz lielu daļu aktuālajiem jautājumiem tika atbildēts nekavējoties.

Būtiskākais atklājums ir iedzīvotāju nezināšana par daudziem jautājumiem, kas skar to iespējas, piemēram, saņemt no Pašvaldības līdzfinansējumu daudzdzīvokļu mājas siltināšanas pasākumiem. Tas radīja ierosmi veikt pasākumus iedzīvotāju un pašvaldības institūciju dialoga un komunikāciju šķēršļu mazināšanai.

Tikšanās turpinājās biedrībā “Kūrava”, kurā dalībniekiem bija iespēja pašiem sagatavot un arī mieloties ar ēdieniem, kas tapuši atbilstoši pagājušā gadsimta receptēm. Pie pašu gatavotu ēdienu pusdienu galda Kuldīgas nodaļas pārstāvjiem bija iespēja vienoties par 2016. gadā veicamajiem darbiem, kur kā prioritāti minēta atkritumu šķirošanas veicināšana Kuldīgā.

IMG_1122

Kopīgi tikai nolemts, ka iespēja tikties Latvijas Zaļās kustības nodaļās ir apsveicama un labu ideju rosinoša, tāpēc kā nākamo tikšanās vietu nosaukta Talsu nodaļa.

Latvijas Zaļās kustības valde pateicas Kuldīgas nodaļas vadītājai Aigai Teterei par tikšanās organizāciju kā arī Dacei Jansonei, Jānim Matulim, Aivaram Valdmanim, Kasparam Poriķim Dzintaram Rušmanim, Ivetai Valtmanei, Rasmai Tīrumai, Dzidrai Viļumai un Valdai Vītrājai kā arī biedrībai “Kūrava” par dalību veiksmīgā pasākuma norisē.

IMG_1130

Uz kopīgu darbu un sadarbību!

Āris Ādlers un Juris Dilba

EU Flag

Šis raksts tapis ar Eiropas Savienības finansiālu atbalstu. Par saturu atbild biedrība “Latvijas Zaļā kustība” un nekādā mērā nevar būt uzskatīta par Eiropas Savienības oficiālo viedokli

Izcelti raksti

Nevienlīdzība Latvijā- Vai tas ir aktuāli?

NevienlidzibaŠī gada septembrī ANO valstis ir atskaitījušās par panākumiem Ilgtspējīgas attīstības mērķu 2000-2015 sasniegšanā un radījušas jaunus mērķus, kas jāsasniedz līdz 2030.gadam. Tostarp parādījusies arī līdz šim neminēta problēma – nevienlīdzība ne tikai dažādu valstu starpā, bet nevienlīdzība arī katras valsts iekšienē. Ir svarīgi veicināt vienlīdzību katrā valstī, jo vienlīdzīgākas sabiedrības ir vairāk gatavas iesaistīties arī globālo problēmu risināšanā. Latvijā nevienlīdzība ir ļoti būtiska problēma, un ne tikai pašas Latvijas, bet arī citu valstu iedzīvotāji ir ieinteresēti, lai tā tiktu risināta.

Nevienlīdzība ir noteiktā teritorijā dzīvojošu cilvēku dažādās iespējas – gan iespēja sevi realizēt, gan pieeja resursiem. Un tas ietekmē gan indivīdu, gan sabiedrību kopumā.

Kā atpazīt ienākumu nevienlīdzību?

Ienākumu nevienlīdzību mēra ar Džini indeksu no 0 līdz 1: 0 reprezentē absolūtu vienlīdzību, kad visiem sabiedrības locekļiem ir pilnīgi vienādi ienākumi. Savukārt 1 nozīmē absolūtu nevienlīdzību – visi ienākumi pieder vienam cilvēkam, un citiem nav nekā.

Latvijas Džini indekss ir starp augstākajiem Eiropas Savienībā, un mēs gadiem ilgi aizņemam Eiropas Džini indeksu antitopu virsotnes kopā ar Rumāniju, Bulgāriju, Spāniju, Portugāli un Grieķiju,

bet vienlīdzīgākās sabiedrības Eiropā ir Slovēnijā, Slovākijā, Čehijā, Zviedrijā, Dānijā.

Vidējā alga Latvijā pēdējo gadu laikā ir būtiski augusi, 2015.gadā jau pārsniedzot pirmskrīzes (2008.gads) līmeni.

Tomēr, tā kā Latvijā ir liela nevienlīdzība, daudzas ģimenes, kā arī cilvēki, kas dzīvo vieni, labklājības līmeņa pieaugumu nejūt. Uz nevienlīdzību Latvijā norāda dažnedažādi rādītāji. Ne tikai jau minētais Džini koeficients. Ja salīdzina, cik daudz ienākumu saņem bagātākie cilvēki Latvijā un citās Eiropas Savienības valstīs, arī esam starp līderiem – bagātāko 10% iedzīvotāju rīcībā ir 27% ienākumu, un šajā ziņā Latvija kopā ar Portugāli pārspēj visas citas Eiropas Savienības valstis.

Atšķirībā no Lietuvas un Igaunijas, kur krīzes periodā nevienlīdzība pieauga, Latvijā tieši krīzes laikā tā samazinājās. Tas gan neatspoguļo kopējo labklājības līmeņa celšanos, gluži otrādi – strauji samazinājās bagātākās sabiedrības daļas ienākumi, bet, piemēram, pensijas, kaut arī nelielas, tomēr palika stabilas. Protams, nedrīkst uzskatīt, ka nevienlīdzība ir iznīdējama, iznīdējot turīgāko slāni – ir jārisina nabadzības problēma, kas Latvijā ir ļoti būtiska.

Latvijā 50% ģimeņu, kurās bērnus audzina viens vecāks, ir pakļautas nabadzības riskam.

Šajā ziņā Latviju pārspēj vienīgi Bulgārija, kur 66% šādu ģimeņu ir nabadzīgas. Latvijā 46% daudzbērnu ģimeņu ir nabadzīgas. Starp nozīmīgākajām riska grupām jāmin arī cilvēki, kas dzīvo vieni paši: 40% vientuļu vīriešu un 37% vientuļu sieviešu ir pakļauti nabadzības riskam. Kopumā Latvijā nabadzības riskam pakļauti 38%, un sliktākā situācijā ir tikai Rumānija (41%) un Bulgārija (42%).

Mazāka alga – lielāka nevienlīdzība?

Nevienlīdzība un nabadzība, piemēram, Spānijā un Grieķijā varētu būt saistīta ar augsto bezdarbu, bet tas noteikti nevar būt galvenais šo problēmu cēlonis Latvijā, kur bezdarba līmenis ir aptuveni tāds pats kā vidēji Eiropā. Toties minimālā alga ir viena no zemākajām Eiropā – 360 eiro (sākot no 2016.gada – 370 eiro). Bet arī zemo minimālo algu nevar uzskatīt par visu nelaimju cēloni. Piemēram, Čehijā, kas ir starp vienlīdzīgākajām valstīm Eiropas Savienībā, minimālā alga ir vēl zemāka – vien 335 eiro. Arī, ja salīdzina cenas, tad secinām, ka par minimālo algu Čehijā vai, piemēram, Igaunijā cilvēks var atļauties mazāk nekā Latvijā.

Minimālā alga Latvijā 2016.gadā pieaugs līdz 370 eiro, un ir plānots to turpināt paaugstināt, bet tas nebūt nenozīmē automātisku darbinieku ienākumu palielināšanos –

daudzi mazie uzņēmumi, it sevišķi reģionos, nevar atļauties samaksāt augstākas algas, tāpēc to darbiniekiem vienkārši ir jāstrādā mazāk,

rezultātā ienākumu līmenis nepaaugstinās. Pati par sevi algu paaugstināšana nav nekāds risinājums, ja līdz ar to nepaaugstinās arī produktivitāte un uzņēmuma iespējas nopelnīt vairāk.

Tātad pie Latvijas nevienlīdzības nevaram vainot bezdarbu, nevaram īsti vainot arī minimālās algas apjomu,

jo pat ar zemākām algām iespējams izvedot vienlīdzīgu sabiedrību. Problēma ir tāda, ka Latvijā ir ļoti daudz cilvēku, kas saņem šīs mazās algas – valstī ir 187 tūkstoši strādājošo, kas saņem minimālo algu, turklāt viņu skaits pēdējā gada laikā pieaudzis par aptuveni 3000.

2014.gadā 57% strādājošo bruto alga nepārsniedza 426 eiro.

Šie skaitļi atspoguļo ne tikai nabadzību šobrīd, bet arī nabadzību nākotnē – mazo algu saņēmēju pensijas arī būs nelielas. 43% šobrīd strādājošos pensijas vecumā būs pakļauti nabadzības riskam – viņu ienākumi būs mazāki par 60% no vidējās algas valstī. Turklāt lielāks nabadzības risks ir tiem strādājošajiem, kas šobrīd ir pirmspensijas vecumā.

Nevienlīdzība ietekmē visus sabiedrības locekļus, ne tikai tos, kas ir nabadzīgi.

Nevienlīdzīgākās sabiedrībās ir augstākā noziedzība, augstāks nepilngadīgo meiteņu grūtniecības īpatsvars, zemāki sasniegumi izglītībā, vairāk cilvēku, kas atkarīgi no alkohola un narkotiskajām vielām. Šīs visas ir problēmas, par kurām sabiedrībai ir jāmaksā, un, protams,

labāk būtu, ja šos līdzekļus varētu ieguldīt nevienlīdzības novēršanā, nevis seku apkarošanā.

Turklāt nevienlīdzīgās sabiedrībās trūkst savstarpējas uzticēšanās. Un tas traucē tautsaimniecības attīstībai – cilvēki Latvijā nav gatavi kopīgi realizēt idejas, jo neuzticas viens otram. Viens no spilgtākajiem vispārējās neuzticēšanās piemēriem ir gadījumi ar smagi slimu bērnu ārstēšanu un ziedojumu vākšanu šim mērķim.

Bieži vien valsts patiesībā apmaksā šos izdevumus, bet vecāki, vienkārši neticot, ka valsts palīdzēs, pat nepainteresējas par šādu iespēju.

Kā rodas vienlīdzība?

Ir vairāki veidi, kā sasniegt vienlīdzību. Piemēram, Japānā panākts, ka atšķirība starp vienkārša darba veicēju un augstākā līmeņa vadītāju algām ir relatīvi neliela. Savukārt Zviedrijā algu atšķirības ir ļoti lielas, bet to kompensē progresīvā nodokļu sistēma. Visnevienlīdzīgākie ienākumi pirms nodokļu nomaksas ir Grieķijā, un arī pēc nodokļu nomaksas situācija sevišķi nav uzlabojusies – tā ir starp nevienlīdzīgākajām sabiedrībām Eiropā. Savukārt, piemēram, Francijā, Vācijā, Dānijā un jau minētajā Zviedrijā ir lielas atšķirības starp mazajām un lielajām algām, bet naudas pārdales rezultātā šīs valstis kļūst daudz vienlīdzīgākas. Cita situācija ir Latvijā –

mazo un lielo algu atšķirības ziņā esam apmēram vidējā Eiropas Savienības līmenī, bet pēc nodokļu nomaksas Latvija ir otra nevienlīdzīgākā valsts Eiropas Savienībā tūliņ pat aiz Bulgārijas.

Tas nozīmē, ka naudas pārdale ir izdevīga bagātākiem cilvēkiem, tamdēļ atšķirība starp lielo un mazo ienākumu guvējiem pieaug.

Tomēr naudas pārdale pati par sevi nav problēmas risinājums – nepieciešams veikt reformas, kas palīdzētu cīnīties ar nevienlīdzības cēloņiem tā vietā, lai cīnītos ar sekām.

Viens no līdzekļiem, kas palīdzētu izrauties no nabadzības apļa, ir izglītība.

Izglītības pieejamība un kvalitāte ir rādītāji, kas var veicināt vai tieši otrādi – graut – vienlīdzību.

Latvijā novērota tendence, ka bagātāko ģimeņu bērnu koncentrējas labākajās skolās, kas lielākoties atrodas lielajās pilsētās. Savukārt trūcīgākajiem bērniem ir sliktākas sekmes, un šī tendence ir sevišķi izteikta laukos. Šādā veidā notiek noslāņošanās – bagātāko vecāku bērni mācās labākās skolās, kā rezultātā viņi nākotnē būs konkurētspējīgāki un spēs gūt lielākus ienākumus, kamēr nabadzīgākie bērni mācās sliktākās skolās un viduvējās izglītības dēļ nākotnē, ļoti iespējams, nespēs konkurēt ar labo skolu absolventiem.

Būtu jāveic reformas skolu sistēmā un jāpanāk, ka visās skolās mācās bērni ar no dažādu ienākumu ģimenēm, tomēr, kā pierādījis kaut vai pēdējais mēģinājums veikt reformas skolotāju algu modelī – reformas netiek gaidītas ar atplestām rokām. Līdzīgi ir augstākajā izglītībā – kā atzina Ilze Viņķele, daudz cilvēku augstākās izglītības nozarē ir jau sen. Un viņi ir konkurētspējīgi tieši šādā sistēma. Pie tā viņi arī turēsies, kaut arī šī sistēma arvien vairāk atpaliek no mūsdienu vajadzībām un rada vairāk problēmu nekā risinājumu. Bet, tā kā ir spēcīga lobiju grupa, viņi šo status quo mēģina noturēt.

Arī veselības aprūpe teorētiski varētu būt nozare, kas varētu veicināt vienlīdzību. Slims cilvēks nevar strādāt vai vismaz nevar to darīt produktīvi. Un tā sabiedrības daļai, kas nevar atļauties samaksāt pilnu ārsta konsultācijas vai ārstēšanās cenu privātajā klīnikā, ir spiesta gaidīt, līdz pienāks viņu kārta saņemt valsts apmaksātu pakalpojumu.

Tas nozīmē, ka sabiedrības daļa, kas jau tā ir ar zemiem ienākumiem, šajā laikā nespēj pilnvērtīgi strādāt un pelnīt.

Arī pacienta līdzmaksājumi Latvijā ir starp augstākajiem Eiropas Savienībā, turklāt tie nav proporcionāli cilvēka ienākumiem. Reģionu iedzīvotāju finansiālās iespējas apmeklēt ārstu ietekmē ne tikai pašu medicīnas pakalpojumu cenas, bet arī transporta pieejamība un cena. Ja, piemēram, lai nogādātu bērnu tuvākajā skolā, laukos tiek organizēti autobusi, tad tādu “poliklīniku autobusu” nav, kas nozīmē, ka šiem cilvēkiem ārsta apmeklējums ir divtik grūts.

Nevienlīdzība valsts iekšienē cilvēku ietekmē daudz vairāk nekā nevienlīdzība valstu starpā, jo cilvēkiem ir tendence sevi salīdzināt ar apkārtējiem.

Turklāt nepietiek ar to vien, ka kopumā valsts ir bagāta, bet sabiedrībā valda nevienlīdzība – šādas valstis bieži vien ir neveiksmīgākas par valstīm, kur ienākumi ir zemāki, bet vienlīdzība augstāka.

Vienlīdzība nenozīmē to, ka bagātajiem tiek atņemta nauda un sadalīta nabadzīgajiem. Vienlīdzība nenozīmē, ka pilnīgi visi ir vienādi un gūst pilnīgi vienādus ienākumus.

Vienlīdzība ir stāvoklis, kad ikviens cilvēks, godprātīgi strādājot un maksājot nodokļus valstij, ir spējīgs sevi pienācīgi nodrošināt.

Neatkarīgi no tā, vai šis cilvēks ir skolotājs, vai nekustamo īpašumu mākleris.

Vai investori bēg no nodokļiem?

Ik reizi, kad sabiedriskajā telpā parādās diskusijas par nodokļu celšanu, izskan arī draudi, ka palielinātu nodokļu dēļ investori aizbēgs no Latvijas un uzņēmējdarbības vide tiks izpostīta. Protams, uzņēmēju mērķis ir nopelnīt un, jo mazāk naudas jāvelta nodokļiem, jo vairāk paliek pāri pašiem. Bet vai tiešām ir pamats domāt, ka atsevišķu nodokļu paaugstināšana varētu aizbiedēt investorus un vai tiešām mūsu nodokļi ir tik augsti, ka vairs tos nedrīkst pacelt?

Kapitāla nodokļi, kurus piemēro dividendēm, ir vieni no zemākajiem Eiropas Savienībā – 15%.

Tāda pati nodokļu likme ir Lietuvā, bet mazāki kapitāla nodokļi ir vien Īrijā (12,5%) un Kiprā (10%). Lielākie kapitāla nodokļi ir Francijā (36,1%), Beļģijā (34%), Maltā (35%) un Portugālē (31,5)(5.attēls). Taču gadījumā, ja strādājošais ienākumus gūst ar algu (kā tas ir vairumā gadījumu Latvijā), dažādi nodokļi sastāda daudz lielāku īpatsvaru. Piemēram, ja darbinieka bruto alga ir 500 eiro, pēc ienākumu nodokļa un sociālā nodokļa nomaksas viņš saņemt 361 eiro. Turklāt darba devējam jāveic sociālās iemaksas vēl 119 eiro apmērā. Tātad kopumā, lai saņemtu 361 eiro lielu algu, dažādos nodokļos samaksāti 258 eiro.

Sabiedriskajā telpā laiku pa laikam parādās runas par progresīvā nodokļa ieviešanu, kas parasti izraisa asas diskusijas. Taču, ja salīdzina kapitāla nodokli ar nodokļiem, kas jāmaksā algas saņēmējam, redzam lielu nevienlīdzību. Un, lai to risinātu, pat nav jārunā par progresivitāti. Iespējams, šos nodokļus būtu vērtīgi kaut mazliet izlīdzināt – samazināt darbaspēka nodokļus, vienlaicīgi palielinot kapitāla nodokļus. Tas atkal liek atgriezties pie jautājuma, vai investori nebēgs no Latvijas, ja tiks pacelti nodokļi.

Tā kā vidēji Eiropā kapitāla nodokļi ir augstāki nekā Latvijā, tad teorētiski investoriem no citām Eiropas Savienības valstīm vajadzētu pārcelties uz Latviju. Tā kā Eiropas Savienībā ir brīvais tirgus, tam pat nevajadzētu būt sevišķi grūti izdarāmam. Tomēr milzīgu ārvalstu investoru aktivitāti Latvijā nemanām.

Nodokļu likme nebūt nav noteicošais faktors investoru piesaistē. Visvairāk ārvalstu investīciju izdodas piesaistīt Luksemburgai – laikā no 2010.līdz 2014.gadam investīciju apjoms pārsniedz valsts IKP apjomu, taču kapitāla nodokļu likme Luksemburgā nebūt nav tā zemākā (29%).

Savukārt Lietuvā un Latvijā, kur ir vienas no zemākajām nodokļu likmēm, investīciju apjoms ir salīdzinoši mazs. Ja mēs pieņemam, ka investori savus biznesus gribētu pārcelt uz valstīm ar mazāku nodokļu slogu, Latvijā investīciju apjoms jau sen būtu palielinājies.

Tas liek domāt, ka ir citi – svarīgāki – faktori, kas veido labvēlīgu investīciju vidi. Piemēram, drošība, infrastruktūras kvalitāte, kvalificēts darbaspēks, kā arī paredzama nodokļu politika.

Arī nekustamā īpašuma nodoklis Latvijā ir viens no zemākajiem Eiropas Savienībā. Loģiski – to paceļot, pats nekustamais īpašums nebēgtu uz ārzemēm. Turklāt, ja arī tas fiziski spētu aizbēgt, jau iepriekš minēts, ka Latvija izceļas ar zemu nekustamā īpašuma nodokļa likmi. Un nekustamais īpašums bieži liecina par turību, no kā izriet, ka

saprātīga nodokļa paaugstināšana varētu palīdzēt sekmēt vienlīdzību.

Nodokļi ir ne tikai instruments ienākumu gūšanai. Tiem arī vajadzētu atspoguļot valsts ilgtermiņa intereses. Piemēram, augsts akcīzes nodoklis cigaretēm un alkoholam nozīmē, ka valsts interesēs ir, lai šie produkti tiktu pirkti un lietot pēc iespējas mazāk. Mazi darbaspēka nodokļi savukārt mudinātu investorus radīt uzņēmumus ar daudz darbavietām. Diemžēl šobrīd darbaspēka nodokļi Latvijā liecina par to, ka darbavietu radīšana nav vēlama.

Autore: Elīna Kolāte

EU FlagŠis raksts tapis ar Eiropas Savienības finansiālu atbalstu. Par pasākumu saturu atbild biedrība “Latvijas Zaļā kustība” un nekādā mērā nevar būt uzskatīta par Eiropas Savienības oficiālo viedokli

Izcelti raksti

Vai Ilgtspējīgas attīstības mērķu īstenošana palīdzēs samazināt klimata pārmaiņas

Pēdējo četrdesmit gadu laikā, veicinot attīstību, cilvēce nepārtraukti ir zaudējusi bioloģisko daudzveidību, dubultojusi emisiju līmeni, iedzīvotāju skaitu, vienlaikus mazinot dabas kapitālu. Finanšu resursi ir koncentrējušies attīstītajās valstīs, savukārt jaunattīstības valstīs attīstīto valstu uzņēmumi ir izvērsuši masu patēriņa preču ražošanu, nereti izmantojot lētu darbaspēku un zemākas vides prasības. Pagaidām nav pazīmju, ka šis finanšu kapitāla SDGkoncentrēšanās process būtu pārtraukts, tomēr ir pazīmes, kas liecina par esošās sistēmas “ļodzīšanos” un ekonomika nav tā, kas spētu uzturēt šo disbalansu – sociālo vai vides.

Ir nepieciešama pilnīgi jauna sistemātiska pieeja – jauna paradigma, kas veido ekonomisko, sociālo un vides līdzsvaru. Tas ir milzu izaicinājums globālai sabiedrībai, jo jāpanāk ne tikai sabiedrības vēlme pārmaiņām, bet arī institucionāla iesaiste. Šobrīd ANO ir apstiprināti jaunie 17 Ilgtspējīgas attīstības mērķi (IAM), kuru virsmērķis ir nabadzības izskaušana un ilgtspējīgas attīstības panākšana līdz 2030. gadam. Šo mērķu izstrādi varētu uzskatīt par pirmo īsteno ANO valstu centienu skatīt vides un sociālās un ekonomikas problēmas integrēti – 17 ilgtspējīgas attīstības mērķi ar 169 apakšmērķiem, kas konkretizē katra mērķa prioritātes, tiecas panākt līdzsvaru starp ilgtspējīgas attīstības trim dimensijām – vides, sociālo un ekonomisko. Citiem vārdiem, parakstot šo Agenda 2030 – vienošanos par kopīgajiem ilgtspējīgās attīstības mērķiem (IAM), valstu līderi apliecināja, ka saprot saikni starp vides un socio-ekonomiskām problēmām, proti, ka visām negatīvām ietekmēm uz vidi pamatā ir sociāla vai ekonomiska rakstura cēloņi, un ka arī pretējais ir spēkā – vides problēmas lielā mērā rada vai katalizē sociālas un ekonomiskas problēmas.

Lielākā problēma, kam ir un būs milzīga ietekme uz vides veselību un cilvēka labklājību, ir klimata pārmaiņu izraisītā globālā sasilšana. Nosaucam tikai dažus lielākos izaicinājumus – paaugstinātā ūdenslīmeņa izraisītie bojājumi infrastruktūrai, enerģijas apgādei, sausuma izraisīts pārtikas trūkums, karstuma izraisīta mirstība un slimības, biežās dabas stihiju izraisītās kataklizmas. Šīs negatīvās ietekmes ir savā starpā saistītas. Ekonomiskie zaudējumi izraisa un stiprina sociālās problēmas – badu, nabadzību, kā arī katalizē nemierus. Skaidrs, ka vissmagāk klimata pārmaiņu negatīvā ietekme iedarbosies uz nabadzīgākajiem cilvēkiem un valstīm, kam ir viszemākā kapacitāte reaģēt uz pārmaiņām. Piemēram, arī Sīrijā 2011. gadā aizsāktais konflikts ir vismaz daļēji saistīts ar ilgstošo sausumu reģionā, kas noveda pie ūdens nepietiekamības un lieliem ražas zudumiem, līdz ar to radīja lielu iedzīvotāju neapmierinātību.

Šobrīd katra valsts, kas ir apstiprinājusi šos mērķus, strādā pie mājas darba – lēmumu pieņemšanas par to, kā ilgtspējīgie attīstības mērķi īstenojami pašu valstīs. Tā ir nacionāla politika, kas tiek atbalstīta starptautiskā līmenī. Ir būtiski, ka mērķu sasniegšana ir viendabīgs process, kur vienlīdzīgi tiek ņemtas vērā visas vajadzības, kur attīstība tiek skatīta kā progress, kas neizslēdz potenciāla esamību nākotnei.

Par klimata pārmaiņām globāli tiek runāts jau sen. Arī IAM klimata pārmaiņām ir veltīts 13. mērķis – “strauji rīkoties, lai cīnītos pret klimata pārmaiņām un tās ietekmi”, šī mērķa apakšmērķos ir minēts, ka “visās valstīs jāstiprina spēja pielāgoties un adaptēties ar klimatu saistītām ietekmēm un dabas parādībām”, “jāuzlabo izglītība un informētība – gan iedzīvotāju, gan valsts pārvaldībā strādājošo.” 13. mērķis piemin arī attīstīto valstu apņemšanos ieguldīt 100 miljardus gadā klimata pārmaiņu seku mazināšanā jaunattīstības valstīs. Turklāt nevalstiskās organizācijas norāda, ka ir svarīgi šos līdzekļus izmantot efektīvi. Taču arī citos IA mērķos ietvertie centieni visticamāk netieši samazinās klimata pārmaiņu ietekmi, ja tie tiks veiksmīgi īstenoti, piemēram, 12. mērķis – nodrošināt ilgtspējīgas patēriņa un ražošanas tendences, kā arī 15. mērķis – ilgtspējīga zemes ekosistēmu izmantošana un meža pārvaldība, pārtuksnēšošanās un zemes erozijas apturēšana. Vienlaicīgi ļoti svarīgs uzdevums ANO dalībvalstīm būs klimatam draudzīgā veidā (attīstība ar zemām CO2 emisijām) īstenot mērķos iekļauto darba pieejamības un ekonomisko izaugsmi, pilsētu un kopienu dzīves vietu attīstību, infrastruktūras, industrializācijas un inovāciju attīstību. Lai tā notiktu, ir vajadzīga īpaši pārdomāta, koordinēta valstu rīcība, pretējā gadījumā klimata pārmaiņas tiks tikai veicinātas.

Ja ANO valstis cer sasniegt nupat kā Parīzē noteikto mērķi – noturēt globālās temperatūras izmaiņas 1.5 C grādu robežās, salīdzinot ar pirmsindustriālajiem laikiem, būs nepieciešamas radikālas pārmaiņas – valdībām jānosaka ambiciozi siltumnīcas gāzu samazināšanas mērķi, jālikvidē subsīdijas fosilo kurināmo izmantošanai, reāli jāstimulē pāreja uz atjaunojamiem energoresursiem, pārtikas apgādes politika jāpārorientē uz vietējo produkciju un drošu pārtiku. Viennozīmīgi skaidrs, ka intensīva, vienveidīgu kultūru lauksaimniecība ir pretrunā ar šiem mērķiem, tāpat radikāli jāsamazina globālais dzīvnieku izcelsmes produktu patēriņš. Attīstītajām ANO dalībvalstīm būs jāpieliek reāli centieni mainīt domāšanu attiecībā uz zema oglekļa politiku – rūpniecības pārorientēšana uz Āzijas valstu lēto darbaspēku nav reāla savas oglekļa pēdas samazināšana, bet gan savas rīcības seku nomaskēšana.

Starp Eiropas un ANO sabiedrības interešu grupām ir pieaugošas diskusijas par to, vai attīstītajām valstīm vispār ir nepieciešama tālāka ekonomiskā izaugsme, jo tā līdz šim vienmēr ir bijusi saistīta ar pieaugošām emisijām. Arvien biežāk izskan viedoklis, ka attīstītajām valstīm ar savu ekonomisko izaugsmi ir “jāpiebremzē”, lai ļautu attīstīties nabadzīgākajām valstīm. Tāpat arī ir izskanējis, ka IKP uz iedzīvotāju ir novecojis valstu attīstības rādītājs – izvērtējot valsts ilgtspējīgu attīstību, jāņem arī vērā resursu sadalījums sabiedrībā – nevienlīdzības rādītājs, emisiju apjomi u.c. ilgtspējas rādītāji. Svarīga ir arī izpratnes par ilgtspējīgu attīstību iekļaušana izglītības darba kārtībā, lai mainītu dominējošās ekonomiskās attīstības izpratni, ka izaugsmei nepieciešami pēc iespējas lētāki resursi, tai skaitā enerģijas, un pēc iespējas lētāks darbaspēks.

Kopsummā, pasaules attīstības kontekstā ir jādomā par iedvesmojošiem un mazāk tehniskiem līdzekļiem mērķu sasniegšanai, kas vērsti uz sociālo vienlīdzību, domājot par resursu godīgu un ilgtspējīgu izmantošanu pilnīgi visiem. Svarīga loma šo mērķu sasniegšanai būs tieši sabiedrībai un tās pieprasījumam, tajā skaitā kustību un sabiedrisko organizāciju formā, jo pilsoniskās sabiedrības iesaistīšanās un aktīva rīcība var padarīt Ilgtspējīgas attīstības mērķus no jauki izstrādātiem lozungiem un formāliem plānošanas dokumentiem par līdzekļiem, kur esošo vajadzību nodrošināšanai nav apdraudētas nākamo paaudžu iespējas.

Viedokļu raksta autori:

Āris Ādlers Latvijas Zaļā kustība / CEE Bankwatch

Valters Kinna Zaļā Brīvība

EU Flag

Šis raksts tapis ar Eiropas Savienības finansiālu atbalstu. Par pasākumu saturu atbild biedrība “Latvijas Zaļā kustība” un nekādā mērā nevar būt uzskatīta par Eiropas Savienības oficiālo viedokli

Izcelti raksti

Kafija, klimats, nodokļi un attīstība – studentu debates par aktuāliem attīstības sadarbības jautājumiem

b3267848-1f95-4f8d-996d-ff24936ecf91-2060x1236

Dzerot savu rīta kafiju mājās vai kādā no Rīgas kafejnīcām, Tu ne vienmēr aizdomājies, kā šis ikdienas rituāls ietekmē Ugandas ilgtspējīgu attīstību…

Latvijas Zaļā kustība sadarbībā ar Latvijas Debašu asociāciju “Quo tu domā?” rīko publiskās studentu debates par aktuāliem attīstības sadarbības jautājumiem.

2015. gads ir īpaši attīstībai veltīts gads. Tas ir visu laiku pirmais Eiropas gads, kura laikā tiek pievērsta uzmanība Eiropas Savienības ārējai darbībai un Eiropas lomai pasaulē. 2015. ir arī gads, līdz kuram (pēc pasaules valstu vienošanās 2000. gadā) vajadzēja sasniegt. Lasīt tālāk

Izcelti raksti

Latvijas Zaļā kustība aicina paplašināt diskusiju par Rail Baltica projekta ietekmi

Gatavojoties Rail Baltica trases sabiedriskajai apspriešanai, kas notiks no 19. novembra līdz 1. decembrim 15 pašvaldībās, kuras skar trase, Latvijas Zaļā kustība sadarbībā ar speciālistiem no Vides Aizsardzības kluba un Latvijas Dabas fonda, aicina paplašināt diskusiju par Rail Baltica trases lietderību.

vilciensŅemot vērā milzīgās publiskās investīcijas projektā Rail Baltica (3.6 miljardi eiro, no tām Latvijā līdz 2 miljardiem eiro (AECOM dati, precīzas izmaksas būs zināmas Nacionālās izpētes rezultātā 2016.gadā)), Latvijas Zaļā kustība 2015. gada 4. novembrī nosūtīja vēstules LR Satiksmes ministrijai, LR Ekonomikas ministrijai un LR Vides aizsardzības un Reģionālās attīstības ministrijai ar lūgumu sniegt detalizētu informāciju par projekta finansēšanas modeļiem un projekta ietekmi ne tikai uz vidi, bet arī uz tautsaimniecību kopumā, kā arī uz reģionālo attīstību.

Mūsu lielākās bažas ir saistītas ar projekta ietekmi uz vietējām kopienām pie dzelzceļa, kas ietver faktu, ka tiks atsavināti īpašumi cilvēkiem, kam tie piederējuši vairākās paaudzēs, attīstība koncentrējās uz mērķtiecīgu valsts urbanizāciju, projektam būs negatīva ietekme uz jau esošās transporta infrastruktūras uzturēšanu, vietējo pašvaldību attīstības plānu nesaskaņotību ar plānu būvēt dzelceļa līniju. Tāpat Latvijas Zaļo kustību satrauc projekta neskaidrie ekonimiskie ieguvumi kopīgās valsts depopulācijas kontekstā kā arī plānoto finanšu investīciju alternatīvu valsts ekonomikā analīzes publiska neesamība.

Latvijas Zaļā Kustība uzskata, ka ir svarīgi projektu Rail Baltica vērtēt plašākā – ietekmes uz vidi, sabiedrības un reģionu attīstības kontekstā, un neaprobežoties tikai ar diskusijām par projekta ietekmi uz īpašumiem, caur kuriem plānots izbūvēt dzelzceļa līniju, un projekta tehniskajiem risinājumiem, kā piemēram, pieturu skaitu un savienojumu ar Rīgas Starptautisko lidostu.

 

Izcelti raksti

Atskats uz diskusiju “Vai Latvijas politika vērsta uz globāla un nacionāla mēroga nevienlīdzības mazināšanu finanšu resursu pieejamības attīstībai kontekstā”

Diskusija notika 2015. gada 20. oktobrī Kaņepes kultūras centrā

Diskusijā piedalījās aptuveni 30 interesentu un lūgtie diskusijas dalībnieki:

Mārtiņš Krieviņš – Valsts Kancelejas vadītājs, bijušais Pārresoru koordinācijas centra vadītājs Nacionālās Attīstības Plāna (NAP) izstrādes laikā

Ilze Viņķele –Saeimas deputāte, bijusī Labklājības ministre,

Gints Turlajs – ekonomists, konsultāciju uzņēmuma Smart Continent LV Ekoterm SIA ģenerāldirektors

Māra Sīmane – Pārresoru koordinācijas centra konsultante, viena no NAP veidotājām

Āris Ādlers – Latvijas Zaļās kustības padomes loceklis, pēta investīciju ietekmi uz pārejas ekonomikas valstīm

Zanda Kalniņa Lukaševica – Ārlietu ministrijas parlamentārā sekretāre

Diskusiju vadīja un apkopojumu veica: Elīna Kolāte (Redakcionālas izmaiņas: LZK)

Septembrī ANO valstis ir atskaitījušās par panākumiem Ilgtspējīgas attīstības mērķu 2000-2015 sasniegšanā un radījušas jaunus mērķus, kas jāsasniedz līdz 2030.gadam. Tostarp parādījusies arī līdz šim neminēta problēma – nevienlīdzības mazināšana gan valstu iekšienē, gan starp valstīm. Tā kontekstā paredzēts palielināt iedzīvotāju ar zemākiem ienākumiem straujāku ienākumu palielināšanu, veicināt sociālo, ekonomisko iekļaušanos visām iedzīvotāju grupām, samazināt dažādu diskriminējošu dokumentu un politiku pieņemšanu, pieņemt atalgojuma, sociālās aizsarzības politikas, kas veicinātu vienlīdzību, nodrošinātu drošu migrāciju un iedzīvotāju mobilitāti un citus apakšmērķus.

Latvijas Zaļā kustība, reaģējot uz pilsoniskās sabiedrības nepieciešamo iesaisti, plašākas sabiedrības informēšanas par jaunajiem attīstības mērķiem, kā arī vēlmi aktualizēt globālo mērķu aktualizāciju Lavijas politiķu dienas kārtībā, nāca klajā ar iniciatīvu organizēt diskusiju par Latvijas politiku nevienlīdzības mazināšanai nacionālā līmenī, kā arī mūsu valsts rīcību nevienlīdzības mazināšanai globāli.

Kas ir nevienlīdzība un kam gan tā traucē?

01 DSC_0219 DSC_0221 DSC_0224

Ilze Viņķele diskusiju uzsāka, definējot: vienlīdzība ir noteiktā teritorijā dzīvojošu cilvēku dažādās iespējas – gan iespēja sevi realizēt, gan pieeja resursiem. Un tas ietekmē gan indivīdu, gan sabiedrību kopumā. Lielākā daļa diskusijā iesaistīto atzina, ka viena no svarīgākajām nevienlīdzības konsekvencēm ir neuzticēšanās – gan savstarpējā, gan neuzticēšanās politiskajai varai.

Mērķis mazināt nevienlīdzību iekļauts arī NAP. Sākotnēji cilvēkos bijusi neizpratne par to, kāds nevienlīdzībai vispār sakars ar valsts konkurētspēju un attīstību. Kā atzina Mārtiņš Krieviņš, nevienlīdzība un savstarpējā neuzticība degradē biznesa vidi, jo cilvēki viens otru uzlūko ar aizdomām. Tas mazina valsts konkurētspēju, tāpēc šīs problēmas risinājums bijis jāiekļauj NAP. Un pēdējo gadu laikā tiešām ir augusi izpratne par to, ka nevienlīdzības radītā sociālā spriedze apdraud uzņēmējdarbību un valsti kopumā.

Zanda Kalniņa Lukaševica uzsvēra, ka ienākumu atšķirība valsts iekšienē sabiedrību negatīvi ietekmē daudz vairāk nekā nevienlīdzība starp valstīm, jo cilvēkam ir tendence sevi salīdzināt ar līdzcilvēkiem. Nevienlīdzīgās sabiedrībās ir augstāka noziedzība, vairāk cilvēku cietumos, augstāks pusaudžu grūtniecības īpatsvars, zemāki sasniegumi izglītībā utt. Tāpat nevienlīdzīgākām sabiedrībām raksturīga mazāka iecietība un uzticība. Un, kā jau iepriekš minēja Mārtiņš Krieviņš, tas bremzē ekonomisko attīstību.

Nevienlīdzība ir problēma arī tādā gadījumā, ja valsts kopumā ir bagāta – Ilze Viņķele minēja, ka valstis, kurās ir zemāks IKP, bet augstāka vienlīdzība, pēc daudziem rādītājiem tomēr ir veiksmīgākas nekā tās, kurās vidējais IKP uz vienu iedzīvotāju ir augstāks, bet sabiedrība – daudz nevienlīdzīgāka.

Īsa pamācība ceļā uz (ne)vienlīdzību

Ekonomists Gints Turlajs nāca klajā ar nepielūdzamu faktu – Latvija jau ilgstoši cīnās par pirmo vietu nevienlīdzības ziņā Eiropas Savienībā. Šobrīd tā ir pirmajā vietā, uz papēžiem min Bulgārija. Kā galvenos iemeslus viņš min to, ka mums nav progresīvā nodokļa (no tā visbiežāk izvairās bijušās PSRS valstis), turklāt šeit ir ES zemākais kapitāla nodoklis. Viņaprāt, galvenie iemesli, kāpēc pasaulē nevienlīdzība palielinās, ir arī jaunās tehnoloģijas – ir svarīgi, lai visi cilvēki lietotu vienu un to pašu izstrādājumu, jo tā ir vieglāk. Piemēram, visiem ir jābūt facebook.com, jo visi tur ir. Tas traucē attīstīties un pelnīt citiem sociālajiem tīkliem. Nepieminēt nevar arī faktu, ka pasaulē mazinās uzņēmuma nodokļa likmes.

Zanda Kalniņa Lukašēvica kā labo piemēru aprakstīja 2 ļoti vienlīdzīgas sabiedrības – Japānu un Zviedriju – un mehānismus, kā tās sasniegušas šī brīža līmeni. Zviedrijā ir liela atšķirība starp lielajām un mazajām algām, bet progresīvā nodokļu sistēma pārdala naudu tā, lai arī nabadzīgākajām ģimenēm būtu līdzvērtīgas iespējas. Savukārt Japānā atšķirība starp mazajām un lielajām algām ir salīdzinoši maza, tāpēc arī vienkāršāko darbu darītāji spēj sevi finansiāli nodrošināt. Kāda klausītāja arī pieminēja Somijas piemēru – tur vienlīdzība nav tik daudz saistīta ar tīri ekonomiskiem instrumentiem, bet gan ar faktu, ka, sākot no 2.Pasaules kara beigām, vienā skolas solā tika sēdināti bērni, kuru tēvi iepriekš karojuši viens pret otru. Tādejādi sabiedrībā jau kopš bērnības ieaudzināts, ka nevienu nedrīkst ignorēt.

Kad tika noskaidrots, kā citas – veiksmīgākas – valstis tikušās līdz vienlīdzībai, bija jāsāk skaidrot, kā Latvija kļuvusi par pastāvīgu ES nevienlīdzīgāko valstu TOP2 iemītnieci. Ilze Viņķele atzina, ka pie vainas ir lēmumi, kas balstīti nevis uz faktiem un pētījumiem, bet gan paražās balstītās tradīcijās. Ginta Turlaja minētā progresīvā ienākumu sistēma pati par sevi neatrisina nevienlīdzības problēmu – tas ir tikai viens no instrumentiem, kas, iespējams, palielina pēc tam pārdalāmo naudas masu. Bet jārunā arī par nevienlīdzību izglītībā un veselības aprūpē. Izglītības kvalitāte un pieejamība ir viens no nevienlīdzību ietekmējošiem rādītājiem. Tas ir tas, kas var pārraut šo nabadzības un ierobežotu iespēju apli.

Ja skatāmies uz augstāko izglītību – daudz cilvēku nozarē ir jau sen. Un viņi ir konkurētspējīgi tieši šādā sistēmā. Pie tā viņi arī turēsies, kaut arī šī sistēma arvien vairāk atpaliek no mūsdienu vajadzībām un rada vairāk problēmu nekā risinājumu. Bet, tā kā ir spēcīga lobiju grupa, viņi šo status quo mēģina noturēt. Līdzīgi ir veselības aprūpē.

Kopumā Latvija pēdējo 25 gadu laikā kļuvusi nevienlīdzīgāka, vienīgi krīzes laikā palielinājusies vienlīdzība. To nodrošinājuši 2 faktori – bagātie cilvēki strauji zaudēja ienākumus, bet, piemēram, pensionāru ienākumi, lai arī nelieli, tomēr bija stabili. Kā minēja Māra Sīmane, šajā laikā cilvēki arī sāka vairāk sadarboties viens ar otru. Ja pirms tam bija pieejami, piemēram, mājokļu siltināšanas projekti, cilvēki tomēr tajos neiesaistījās, jo nespēja vienoties savā starpā. Bet līdz ar krīzes sākumu cilvēki sāka meklēt izdevīgākus risinājumus, kas bieži vien sevī ietvēra arī sadarbību vienam ar otru.

Ekonomists Gints Turlajs kā vienu no nevienlīdzības iemesliem min Padomju mantojumu – esam dzīvojuši hierarhijā un mācīti neiebilst pret pastāvošo sistēmu. Tātad – ja ir maza alga, neviens arī neaizstāvēs savas tiesības uz taisnīgu atalgojumu. Kā min Māra Sīmane – visticamāk arī lielā neuzticība ir Padomju mantojums, un NAP paredz ne tikai pasākumus uzticēšanās vairošanai, bet tiek runāts arī par to, kā mērīt uzticēšanos. Tā kā šajā diskusijā par to tiek runāts ne pirmo reizi, ir skaidrs, ka tas ir svarīgi.

Tāpat viens no NAP mērķiem ir veicināt sociāli atbildīgu uzņēmējdarbību – tādu, kurā ieguvējs ir ne tikai uzņēmuma īpašnieks, bet arī darbinieki, turklāt netiek degradēta ne dabas, ne sociālā vide. Tas būtībā ir vienlīdzības pamatu pamats – negūt labumu uz citu ciešanu rēķina. Bet, kā atzina Mārtiņš Krieviņš, ir arī sasniegumi, ar ko mēs varam lepoties. Un jāatceras, ka labklājīgākās Eiropas valstis šo līmeni sasniegušas gadu simtu laikā.

Nevienlīdzība valstu starpā

Diskusijas otrajā daļā dalībnieki runāja par nevienlīdzību starp valstīm, kas patiesībā ir cieši saistīta ar nevienlīdzību valstu iekšienē – jo vienlīdzīgāka sabiedrība valstī, jo vairāk tā ir gatava iesaistīties citu valstu problēmu risināšanā. Ne velti viens no ANO Ilgtspējīgas attīstības mērķiem ir nevienlīdzības mazināšana starp valstīm UN to iekšienē. Ienākumu sadalījumu pasaulē un to izmaiņas lieliski parāda Āra Ādlera piedāvātais “šampanieša glāzes” grafiks, kurš vēl 1992.gadā izskatījās pēc glāzes, bet 2014.gadā jau drīzāk atgādina vecmodīgu cepumu trauku.

Sampanietis

Avots: http://www.humanosphere.org/world-politics/2014/10/oxfam-tackles-extreme-inequality-taxes-minimum-wage/

Šī grafika/glāzes augšgalā ir cilvēki ar ļoti lieliem ienākumiem. Un šos ienākumus viņi netur zeķē, bet gan investē – ja viņi neinvestētu, viņi nekad nebūtu nonākuši šīs “glāzes” augšgalā. Investīcijas var gan palīdzēt uzlabot vietējās kopienas dzīvi, gan to bojāt. Āris Ādlers apgaismoja publiku par to, kā investīciju projekti, piemēram, Gruzijā degradē dabas un biznesa vidi vietējai kopienai. Piemēram, gadījumā, ja tiek uzcelts liels dambis hidroenerģijas ražošanai, vietējie cilvēki var aizmirst, piemēram, par tūrisma vai lauksaimniecības attīstīšanu. Turklāt ienākumus no šiem lielajiem projektiem negūst vietējie iedzīvotāji, bet gan ārvalstu investori, kuriem uz savas ādas pēc tam nebūs jāizjūt ne vietējās vides, ne sociālās sfēras degradācija.

Protams, svarīgs ir arī jautājums, kā šīs “glāzes” formu ietekmē ne tikai ienākumu sadalījums, bet fakts, ka valstīs, kurās ienākumi ir mazāki, dzimst vairāk cilvēku.

Arī Latvijā jārunā par uzņēmējdarbības dominanci, kurai jāliek pretī kaut kādas alternatīvas. Vēl aizvien valda paradigma – jo lielāks IKP, jo mēs dzīvosim labāk. Jo vairāk infrastruktūras, jo labāk. Bet mēs nepieminam to, ka cilvēkiem jāsāk dzīvot labāk, nevis skaitļiem jākļūst lielākiem.

Zanda Kalniņa Lukaševica atgādina, ka tieši ANO Ilgtspējīgas attīstības tūkstošgades mērķi ir veltīti tam, lai šīs “glāzes” formu uzlabotu, un tas ietver ne tikai nabadzības mazināšanu, bet arī labāku pārvaldību, dzimumu līdztiesību, pieeju veselības aprūpei un izglītībai ikvienam. Un šo mērķu sasniegšana prasa problēmas pamanīt un risināt, pirmkārt, pašiem savā valstī, nevis tikai salīdzināt nabadzīgās un bagātās valstis.

Vai Latvijai vajadzētu un vai tā var palīdzēt citām valstīm?

Protams, tā kā mums pašiem ir gana daudz problēmu, palīdzēšana citiem ir liels izaicinājums. Kāpēc vispār būtu jāpalīdz? Pirmkārt, runa ir par vērtībām – ja kādam ir slikti, ir jāsniedz palīdzīga roka. Otrkārt, tas jādara kaut vai savtīgu iemeslu dēļ – ja apkārt ir attīstītas un drošas teritorijas, arī pašā Latvijā ir drošāk.

Āris Ādlers rosina, ka jādomā, kā lēmumus dažādos sektoros sasaistīt ar nevienlīdzības problēmu. Piemēram, piešķirot fosilā kurināmā subsīdijas, jāuzdod jautājums, kā tas ietekmēs dzimumu līdztiesību. Āra atbilde – negatīvi, jo lielākā daļa uzņēmēju vai autovadītāju, īpaši attīstības valstīs, ir vīrieši. Tātad, ja viņi saņems lielākus ienākumus, atšķirība starp sieviešu un vīriešu labklājību tikai pieaugs. Ir svarīgi katrā lēmumā mēģināt atrast tās nianses, kas varētu ietekmēt nevienlīdzību, pat tad, ja sākotnēji šīs lietas šķiet savstarpēji absolūti nesaistītas.

Kā pastāstīja Zanda Kalniņa Lukaševica, šobrīd Latvija sniedz palīdzību pārsvarā Gruzijā, Ukrainā, Moldovā, kā arī Centrālāzijas valstīs. Piemēram, Ukrainā kinologiem tiek mācīts, kā robežu drošību var uzlabot suņi, bet Centrālāzijā notikuši projekti, kas vērsti pret vardarbību pret sievietēm.

Arī cilvēku ikdienas izvēles rada izmaiņas sabiedrības vienlīdzībā. Ir veidi, kā, dzīvojot Latvijā, iespējams, atbalstīt, piemēram, kafijas audzētājus Kolumbijā un rūpēties par to, lai viņi saņemtu godīgu samaksu. Piemēram, iegādājoties “Fair trade (Godīgā tirdzniecība)” produktus, cilvēks var būt drošs, ka ieguvējs būs ne tikai viņš pats un kompānijas īpašnieks, bet arī darbinieki, kas attiecīgo produktu ir radījuši. Būtiski aktualizēt jautājumu par Korporatīvās Sociālās atbildības būtiskumu.

Protams, izmaiņas neatrodas tikai veikalu plauktos. Līdz ar iesaistīšanos sabiedriskajās aktivitātēs ir pamats gaidīt, ka kaut kas arī mainīsies. Ilze Viņķele kā piemēru minēja atbalstu bēgļiem – arī migrācija un palīdzība bēgļiem ir saistīta ar nevienlīdzības mazināšanu, jo būtībā tā ir dzīves apstākļu uzlabošana tiem, kam šie apstākļi ir ļoti slikti.

Attistibas_gadsEU Flag

Šis raksts tapis ar Eiropas Savienības finansiālu atbalstu. Par pasākumu saturu atbild biedrība “Latvijas Zaļā kustība” un nekādā mērā nevar būt uzskatīta par Eiropas Savienības oficiālo viedokli

Izcelti raksti
IMF_Ebola

Starptautiskā Valūtas fonda politika attīstības valstīs: veselība un nekontrolētie izdevumi

Mūsu programmas ir kā zāles. Dažām zālēm ir kaitīgi blakusefekti, un ir svarīgi noteikt pareizo devu. Labākais, uz ko varam cerēt – ka mēs izrakstām daudz maz pareizās zāles un plus mīnus pareizo devu.” /Maikls Mussa, SVF ekonomists/

Apvienoto nāciju organizācijas (ANO) Tūkstošgades mērķi ilgtspējīgai attīstībai sevī iekļauj gan nabadzības un nevienlīdzības mazināšanu, gan arī veselīgu sabiedrību kā vienu no galvenajiem mērķiem. Kā prioritātes minētas bērnu mirstības samazināšana, grūtnieču un jauno māmiņu veselības uzlabošana, kā ar arī HIV/AIDS, malārijas un citu “lielo” slimību izskaušana.

Tas, cik veselīgi un ilgi dzīvos cilvēks, lielā mērā atkarīgs no tā, kur viņš piedzimis. Protams, pastāv arī kaut kādas ikdienas izvēles, kas ietekmē katra paša fizisko formu, taču nav iespējams sasniegt labu sabiedrības veselību bez pienācīgas veselības aprūpes sistēmas, kas, protams, prasa ilgtermiņa ieguldījumus. Ilgtspējīga un efektīva veselības aprūpes sistēma ir ne tikai katras valsts atbildība – to var būtiski ietekmēt arī dažādu starptautisko organizāciju īstenotā politika.
Starptautiskais Valūtas Fonds (SVF) kreditē valstis, kuras nonākušas finansiālās grūtības. Ja valsts ir nonākusi finansiālās grūtībās, ļoti iespējams, tā noticis, jo tā gana ilgstoši ir darījusi kaut ko nepareizi, piemēram, tērējusi vairāk naudas nekā spēj nopelnīt. Tāpēc SVF, aizdodot naudu, liek naudas ņēmējiem veikt reformas savā valstī. Tiktāl viss pareizi – ja ir izveidojies parāds, skaidrs, ka ir bijusi kaut kāda kļūda saimniekošanā, kuras dēļ iztērēts vairāk nekā nopelnīts. Tas nozīmē, ka, lai izkļūtu no parādiem, kaut kas jāmaina savos paradumos. Pārsvarā SVF mēģina panākt, lai kredītu saņēmēji stimulētu eksportu un samazinātu tēriņus valsts iekšienē. Dažkārt tas var atstāt graujošu iespaidu uz sabiedrības veselību.

Lasīt tālāk

Izcelti raksti
VDP

Noticis seminārs par video draudzīgu pasākumu rīkošanu

13.oktobrī Latvijas Kultūras akadēmijas zālē projekta “Ilgtspējīgu pasākumu vadības vadlīnijas” ietvaros notika seminārs par videi draudzīgu pasākumu organizēšanu. Pasākumu apmeklēja augstskolas studenti un mācībspēki, Latvijas pašvaldību kultūras iestāžu pasākumu organizētāji, biznesa sektora un plašsaziņas līdzekļu pārstāvji, kā arī citi interesenti.

Semināra dalībnieki tika iepazīstināti ar videi draudzīgu pasākumu organizēšanas rokasgrāmatu, kuru veidojusi biedrība “homo ecos:”, “Latvijas Zaļā kustība” un projekta partneri no Dānijas un Zviedrijas sadarbībā ar pasākumu rīkotājiem.

Projekta partneri no Lietuvas un Dānijas stāstīja par Baltijas un Ziemeļu valstu zaļo pasākumu organizēšanas pieredzi. Papildu informāciju par semināru, kā arī dalībnieku prezentācijas skatāmas te.

Seminārs organizēts projekta „Guidelines for Sustainable Event Management” ietvaros ar Ziemeļvalstu Ministru padomes biroja Latvijā finansiālu atbalstu.

Norden_LV_300(1)

Izcelti raksti
Diskusija par nevienlīdzību

Diskusija par nevienlīdzību

Otrdien, 20.oktobrī, plkst.18:00 Kaņepes Kultūras centrā, Skolas ielā 15, notiks atklāta profesionāļu diskusija par Latvijas lomu globāla un nacionāla mēroga nevienlīdzības mazināšanā.

Diskusijas dalībnieki:
Ilze Viņķele – 12.Saeimas deputāte, LR Labklājības ministre 2011 – 2014;
Mārtiņš Krieviņš – Valsts Kancelejas direktors;
Gints Turlajs – pieredzējis ekonomists un pētnieks;
Māra Sīmane – Pārresoru koordinācijas centra konsultante;
Āris Adlers – Latvijas Zaļās kustības pārstāvis, pētījis investīciju ietekmi uz valstu attīstību;
Zanda Kalniņa – Lukaševica – Ārlietu ministrijas parlamentārā sekretāre.

Diskusijas moderatore – Elīna Kolāte.

Viens no šī gada septembrī pieņemtajiem ANO ilgtspējīgas attīstības mērķiem jeb post-2015 mērķiem, kas iezīmē pasaules attīstību līdz 2030.gadam, ir mazināt nevienlīdzību starp valstīm un valstu iekšienē gan valstu sociālās attīstības jomā, gan ekonomiskās attīstības jomā. Lai šo mērķi sasniegtu, ikvienai valstij jāstrādā lokāli, mazinot nevienlīdzības izpausmes valsts iekšienē, savukārt attīstītajām valstīm sava darbība jāvērš arī uz nevienlīdzības mazināšanai starp valstīm.

Diskusijas laikā tiks analizēti jautājumi par Latvijas lomu globāla un nacionāla mēroga nevienlīdzības mazināšanā, ņemot vērā Latvijas līdzšinējo politiku uz nevienlīdzības mazināšanu valsts iekšienē un sasniegtajiem rādītājiem, kā arī pievēršoties Latvijas ārpolitikai starptautiskas nevienlīdzības mazināšanas kontekstā – dalībai ES institūcijās, attīstības sadarbības projektiem u.c.

Uz diskusiju aicināts ikviens interesents.

Izcelti raksti

Ukraiņu lauku kopienas cieš no nekontrolētas lauksaimniecības ražotņu ekspansijas, atzīst divos jaunos ziņojumos

Ukraiņas dieznvidrietumos dzīvojošie ļaudis ES finanšu institūciju finansētu agrouzņēmumu darbības rezultātā saskaras ar vides un dzīves kvalitātes samazināšanos kā arī iebiedēšanu no uzņēmēju un atsevišķu ierēdņu puses. Augstākminēto izraisa strauja Eiropas lielākās mājputnu fermas izplešanās, ziņo CEE Bankwatch tīkls (bankwatch.org). Ukraiņu lielākās putnu fabrikas īpašnieks Mironivski Hliboproduct (MHP) saņem dāsnu finansiālu atbalstu no Eiropas publiskajām finanšu institūcijām un pasaules bankas, un tiek plānots dubultot ražošanas apjomu, pastiprinot šī biznesa ietekmi un apkārtni gan sociālajā, gan vides jomā, apgalvo cits ziņojums, ko klajā laidis Multinacionālo korporāciju izpētes centrs SOMO.

Ukraina

Bankwatch ziņojums “Melnā pasaule: Ukrainas Agrobizness un lauku kopienu marginalizācija” (“Black Earth: Agribusiness in Ukraine and the Marginalisation of Rural Communities”) atrodams šeit:

http://bankwatch.org/publications/black-earth

SOMO ziņojums: “Vistas skrien: Biznesa stratēģja un putnu ražotāja MHP negatīvā ietekme Ukrainā” (“Chicken Run: The Business Strategies and Adverse Impacts of Poultry Producer MHP in Ukraine” ) atrodama šeit:

http://www.somo.nl/publications-en/Publication_4228?set_language=en

Blogs ar augstas izšķirtspējas bildēm un publiskās naudas finansējumu un to saņēmējiem Ukraiņu agrobiznesa sektorā ir atrodams šeit:

http://bankwatch.org/news-media/blog/images-and-graphs-large-scale-agribusiness-ukraine-and-local-communities

Izpētes misija, ko īstenoja Ukraiņu un starptautisku pilsoniskās sabiedrības organizāciju pārstāvji apmeklēja Ukrainas dienvidrietumu reģionu un tikās ar 100 vietējiem iedzīvotajiem 2015. gada maijā. Šajā laikā tika saņemts liels daudzums liecību, ka vietējie iedzīvotāji tiek agresīvi ietekmēti no MHP kompānijas pauses, lai tie iznomātu savas zemes un atļautu putnu fabrikas paplašināšanos.

Misijas pārstāvji vizītes laikā bija liecinieki arī spēcīgai smakai, kas nāca no vistu fermas, lielam daudzumam vistu mēslu, kas bija vienkārši izmesti Viņņitsas (Reģions Ukrainas Dienvidrietumos) apkārtējos laukos. Papildinot to, misijas pārstāvjiem bija iespēja pārliecināties par palielinātās transporta plūsmas negatīvo ietekmi lauku ciemos- plaisām mājās un bedrēm lauku ceļos. Šie un citi atklājumi tiek detalizēti aprakstīti Bankwatch ziņojumā.

MHP līdz šim ir saņēmusi vairāk par 500 miljoniem Eiro kā aizdevumus no Eiropas Rekonstrukcijas un Attīstības bankas (EBRD) un Eiropas Investīciju bankas (EIB), un primāri no Pasaules bankas starptautiskās finanšu korporācijas (IFC)

Šis finansu atbalsts, kura daļa tika izmantota Viņņicas kompleksa būvniecībai, paredzēja, ka MHP ieviesīs vairāku drošības un vides standartus. Kompānija ziņo, ka tās darbība atbilst Ukraiņu likumdošanai un tā seko līdz pasaules labās prakses standartiem.

Tomēr, vietējo iedzīvotāju liecības rāda, ka sociālās un vides ietekmes negatīvā puse no šāda kompleksa darbības ir nepietiekami mazināta, neskatoties uz saņemtajām pretenzijām.   Kompānija ne tikai izvairās no konsultācijām ar vietējiem iedzīvotājiem, bet arī nekad nav paudusi informāciju, kas izskaidrotu vietējo cilvēku bažas, neskatoties uz nepārtrauktiem pieprasījumiem. Tā rezultātā, MHP nevēlēšanās komunicēt ar bažīgajiem iedzīvotājiem, ir radījusi dabīgu savstarpēju neuzticēšanos.

SOMO analīze liecina, ka negatīvā ietekme, ko izjūt vietējās kopienas ir saistīta ar putnu fabrikas straujo izplešanos. Jau 2014. gadā, pirmajā kompleksa darbības gadā, Viņņicas putnu fabrika ražoja 205 000 tonnas putnu gaļas. Otrā ražotņu fazes būvēšana sāksies šī gada beigās un tiks pabeigta 2018. gadā, kad tiks saražots jau 900 000 tonnu putnu gaļas un liela daļa no tās tiks eksportēta.

Turklāt, negatīvās ietekmes uz vietējām kopienā un vidi mazināšana tiek kavēta, jo MHP turpina neizpaust nepieciešamo informāciju un piedāvā novecojušu pārsūdzību mehānismu izmantošanu. Piedevām, kopš 2014. gada Ukraiņa valdība ir ieviesusi moratoriju iznspekcijām, kas tiešā veidā apdraud veselības un vides standartu ievērošanu ražotnē.

“ES un investīciju bankas pieeja Ukrainas ekonomikas izaugsmei kalpo kāda interesēs, kas nav vietējās kopienas” saka Tim Steinwegs, SOMO vecākais pētnieks. “MHP stāsts rāda, ka ir izplešanās limiti industriālām fermām ir, jo tie sāk traucēt vietējās kopienām”

“Finansu institūcijas, kas MHP redz kā nopietnu spēlētēju Ukrainas ekonomiskajā atlabšanā un Ukrainu kā būtisku spēlētāju globālās pārtikas piegādē, ir jāprioritizē caurspīdīgums, atbildība un vietējo kopienu līdzdalība, nevis to izslēgšana un kontroles uzspiešana tikai dažu cilvēku rokās” saka Fidanka Bacheva- McGrath, EBRD koordinatore CEE Bankwatch tīklā.

http://bankwatch.org/news-media/for-journalists/press-releases/rural-communities-ukraine-bearing-brunt-unchecked-agribusi

No Latvijas Zaļās kustības misijā Ukrainā un CEE Bankwatch ziņojuma tapšanā piedalījās Āris Ādlers

Attistibas_gads

Izcelti raksti

Klimats mainās

Klimata pārmaiņu starpvaldību padomes (Itergovernmental Panel on Climate Change – IPCC) 5. ziņojums pierāda, ka atmosfērā ir sasniegta pēdējo 800 000 gadu laikā nebijuši augsta siltumnīcas efektu izraisošo gāzu (SEG) emisiju koncentrācija. Šobrīd oglekļa dioksīda koncentrācija – ir par 40% lielāka nekā pirms industrializācijas un Zemes vidējā gaisa temperatūra pieaugusi par aptuveni 0,7°C. Savukārt vidējā gaisa temperatūra Eiropā ir pieaugusi par 1oC, un ir paredzams, ka nākamajā simtgadē tā pieaugs vēl par 2–6oC. Globālā sasilšana ir nepārprotama parādība un daudzas no pārmaiņām, kas novērotas kopš 20. gs. 50. gadiem, nekad iepriekš nav piedzīvotas. Arvien biežākas un postošākas kļūst klimata pārmaiņu ekstrēmās izpausmes, kuru rezultātā cieš cilvēki, valstu ekonomikas un ekosistēmas. Klimata pārmaiņu dominējošais cēlonis ir bijusi cilvēka darbība.

Lai arī zinātnieki ir vienisprātis, ka siltumnīcefekta gāzu īpatsvars atmosfērā un vidējā gaisa temperatūra uz Zemes palielinās un tieši cilvēka darbība ir tā iemesls, nevienam nav zināms par cik pieaugs Zemes vidējā temperatūra un tieši kā šīs tendences varētu ietekmēt laika apstākļus un klimatu. Dažādi klimata modeļi paredz, ka:

  • pieaugs nokrišņu daudzums;
  • būs vairāk vētras, viesuļvētras, sausums un plūdi;
  • nākamo 100 gadu laikā, ledāju kušanas rezultātā, celsies jūras līmenis.

Baltijas jūras reģiona zinātnieki kā nozīmīgākās klimata pārmaiņu tiešās izpausmes šajā reģionā min: jūras līmeņa paaugstināšanos, kas, savukārt, paaugstina plūdu riska iespējas; siltākas un īsākas ziemas, ko nosaka globālās vidējās temperatūras pieaugums; biežākas un intensīvākas vētras ar palielinātu vēja ātrumu, radot zaudējumus apdzīvotajās vietām, kā arī palielinot jūras plūdu un krasta erozijas risku; izmaiņas nokrišņu sadalījumā, ieskaitot spēcīgu lietusgāžu un kopējā nokrišņu daudzuma palielināšanos, nokrišņu samazināšanos vasarās, toties pieaugumu ziemās, izmaiņas ūdens apgādē, ka arī upju, ezeru plūdus un vispārēju upju ūdens līmeņa paaugstināšanos.

Lai saglabātu klimata līdzsvaru pasaulē, oglekļa dioksīda (CO2) emisijas uz vienu cilvēku nedrīkst pārsniegt 3,8 tonnas gadā. Latvijas iedzīvotāju patēriņa emisijas pašlaik pārsniedz šo noteikto robežslieksni un tuvojas 8 tonnām CO2 uz cilvēku gadā. Mums ir jāsamazina piesārņojums, lai mēs paši un nākamās paaudzes varētu dzīvot labāk.

Galvenie soļi klimatam draudzīgam dzīvesveidam:

  1. solis. Pārtika

Visvieglāk un efektīvāk samazināt savu ietekmi uz klimata pārmaiņu var mainot savus ēšanas paradumus. Šeit pamatprincipi ir skaidri: kad vien iespējams, izvēlies vietējo, sezonai atbilstošu augu valsts pārtiku!

  1. solis. Mājoklis

Vislielāko kopējo SEG emisiju apjomu Latvijā rada mājoklis – apkure, elektrība, siltais ūdens. Siltini māju un iegādājies siltu džemperi, lai justos labi zemākā temperatūrā! un taupi enerģiju, iegādājies tikai energoefektīvas ierīces.

  1. solis. Transports

Kad vien iespējams, izvēlies sabiedrisko transportu vai divriteni, sūti bērnus skolā, kas ir tuvu pie mājām, neļaujies aviokompāniju lētajiem piedāvājumiem.

  1. solis. Iepirkšanās

Neļaujies sevi apmuļķot reklāmām un patērētājkultūrai. Pērc retāk, bet labākas un izturīgākas mantas. Labo un pārtaisi. Izmanto bibliotēkas, maiņas portālus un pasākumus.

  1. solis. Stādi!

Kokus, dārzeņus vai ko citu.

  1. solis. Politika

Pirms piedalīšanās vēlēšanās izlasi partiju programmas. Atbalsti politiķus, kuri mēģina panākt godprātīgu un ilgtspējīgu enerģētikas un klimata politiku.

  1. solis. Kopiena

Atrodi domubiedrus, kam arī rūp vides aizsardzība, piedalies uzkopšanas un ideju talkās, citos tuvākās apkaimes pasākumos. Iesaisties sabiedriskās organizācijās, kuru mērķis ir uzlabot vides kvalitāti.

Autors: Jānis Brizga

EU FlagŠīs aktivitātes īstenošanu finansiāli atbalsta ES programma EuropeAid projekta „Prompting change in European attitudes towards the IMF’s development role and developing country debt management to help achieve the MDGs” ietvaros.

Izcelti raksti

Bezmaksas elektrības slazds Gruzijā, …ko mēs esam gatavi ziedot, lai tiktu pie vairāk investīcijām

01Viens no Gruziju raksturojošiem elementiem ir kalnu ciemati. Cilvēki šajos ciematos jau gadu simtiem nodarbojās ar piemājas lauksaimiecību un lopu audzēšanu. Mūsdienās ierasto kalnu ciemu ainavu papildina elektrības vadi, satelītšķīvji un aizvien biežāk- lieli džipi vai visurgājēji.   Lai arī kopīgo ekonomisko situāciju nevar nosaukt par izcilu, jo daudziem cilvēkiem nav darba, ļaudis šajās apdzīvotajās vietās ir optimisma pilni un, ar nelieliem izņēmumiem, negrasās pamest savu dzimtu mājas un zemes labākas dzīves meklējumos.

02Tomēr, ierasto dzīves ritmu apdraud mūsdienu attīstības procesi, ar ko industriālā pasaule saprot investīcijas infrastruktūrā un enerģētikas sektorā. Tā kā nacionālai valdībai nav iespējams finansēt savas „attīstības vajadzības”, talkā nāk dažādi ārzemju fondi un bankas. Viens no būtiskākajiem attīstības projektu finansētājiem ir Eiropas Investīciju un Attīstības banka (European bank for Reconstruction and Development) (EBRD). Šī banka tika dibināta 1991. gadā, lai Centrāl un Austrumeiropas valstīm palīdzētu pārstukturēt savas ekonomikas atbilstoši tirgus ekonomikas prasībām. Svarīgi arī piebilst, ka šī banka pieder 64 valstīm, tātad, šo valstu pilsoņiem, arī Latvijas iedzīvotājiem.

Lai šādas publiskās investīcijas veicinātu valstu attīstību, finanšu institūcijas izstrādā vadlīnijas, kuras jāievēro īstenojot banku pilnīgi vai daļēji finansētos projektus, un tās attiecas gan uz sociālo, gan vides ietekmi. Tas nozīmē, ka, piemēram, ja projekts ietekmē vietējos iedzīvotājus, pirms tam ir jānotiek noteikta standarta publiskām apspriedēm ar cilvēkiem, kurā tiek iztirzāti pilnīgi visi projekta faktori, bet ja zaudējumi ir neizbēgami, tie ir pienācīgi jākompensē.

03Būvējot jaunus infrastrukturas projektus vairumā gadījumu notiek lielāka vai mazāka negatīva ietekme uz dabas un sociālo vidi. To ietekmē pats būvniecības kā arī ietekme no objekta ekspluatācijas. Mūsdienās, Eiropas Savienībā tiek noteikti dažādi mehānismi kā novērtēt sociālo un vides ietekmi kā arī kompensācijas procedūras apkārtnē dzīvojošajiem.

Pagājušā gada 70-tajos gados Svanetijā (Gruzijas Ziemeļrietumi) tika būvēta Enguri hidroelektrostacija, kuru veidoja 271 metru liels megadambis, kuru vēl šobrīd uzskata par otru augstāko dambi pasaulē.

Būvniecības rezultātā upes augštecē ir izveidojies milzu ūdens rezervuārs, kurš nodrošina tehnoloģisko elektrības radīšanai nepieciešamo infrastruktūru, vienaicīgi, radot milzu ietekmi uz reģionu un tajā dzīvojošajiem cilvēkiem (Appludinātas teritorijas, apkārtnes klimata izmaiņas u.c.).

Lai vietējiem iedzīvotājiem kompensētu milzu ūdens rezervuāra radītās klimata (Būtiski palielinājies gaisa mitrums reģionā ar visām no tā izrietošajām sekām videi) izmaiņas, viens no „labumiem” bija bezmaksas elektrība, ko 40 km rādiusā dzīvojošie cilvēki varēja izmantot neierobežotā daudzumā.

2015. gada jūnijā neliela attīstības ekspertu grupa no Čehijas, Latvijas, Igaunijas un Gruzijas devās uz reģionu, lai izpētītu esošu un potenciāli būvējamu milzu hidro būvju ietekmi uz vidi un cilvēkiem kā arī to, cik lielā mērā Gruzijas valdība, investori un būvnieki iesaista vietējos iedzīvotājus šādu objektu būvniecības plānošanā.

Apmeklējot Čuberi (Chuberi) un Nakra kopienas, kas atrodas netālu no esošā rezervuāra (teritorija, kurā tiek nodrošināta bezmaksas elektrība), liels bija ekspertu pārsteigums par vietējo iedzīvotāju spītīgo vēlmi apkurei izmantot malku nevis elektrību. Izrādās, ka atbilde ir pavisam vienkārša:

Neskatoties uz reģiona lielo ietekmi Gruzijas elektrības nodrošināšanai, pats reģions cieš no nekalitatīviem un novecojošiem elektrotīkliem kā rezultātā mainīga sprieguma dēļ ir apdraudēta jebkādu elektroierīču izmantošana.

Vietējā skolā tika skaidrots, ka dēļ elektrības problēmām, skolā no ierindas izgājuši jau seši no 8 skolas datoriem. Līdzīgi var notikt ar jebkuru ierīci. Ja skolu vai māju apsildīšanai netiks izmantota malka, tad elektrības zudumu, mainīgā sprieguma dēļ cilvēki vairāk sals nekā priecāsies par bezmaksas elektrību

04

Problēmas sagādā fakts, ka energokompānija nemaz neplāno veikt nekādus ieguldījumus elektro tīklu modernizēšanā. Paradoskāli, bet sarunas par bezmaksas elektrības nodrošināšanu un tās turpināšanu/pārtraukšanu tiek izmantots kā arguments vēlēšanu kampānās vietējā un reģionālā līmenī jau vairākus gadu.

Daudzi vietējie iedzīvotāji saka, ka labprāt uztādītu sev elektrības skaitītājus un sāktu maksāt par pakalpojumu, ja tāds tiek nodrošināts, tomēr līdz šim centieni izmainīt situāciju ir bijuši neveiksmīgi.

Tā kā elektrība tiek nodrošināta bez maksas, neviens nav ieinteresēts modernizēt padomju laika infrastruktūru. Tā rezultātā teorētiski šīs enerģijas avots ir bezmaksas, tomēr šodien vieglāk ir nepaļauties uz elektrību nekā to izmantot kā ieguvumu apkārtnē dzīvošo iedzīvotāju labklājības uzlabošanai.

Šobrīd Gruzijā līdzīgi kā Latvijā netiek saražots pietiekami daudz elektības, lai apmierinātu esošo pieprasījumu. Elektrība tiek importēta, kas rada energo atkarību no kaimiņu valstīm. Gruzijas Enerģētikas ministrijas augsti stāvošs ierēdnis, ar kuru tikāmies vizītes laikā Tbilisī, skaidroja, ka atkarība no kaimiņu valstīm ir kā vēzis, kas iznīcina valsti. Tieši tāpēc, valdība dara visu iespējamo, lai būvētu jaunas hidroelektrostacijas, tādā veidā, izmantojot kalnu upju potenciālu.

05Tā, jau vairākus gadus tiek strādāts, lai nedaudz kilometrus upes augštecē no Enguri dambja, būvētu citu milzu Hidoelektro staciju Kudoni (Khudoni), kas paredz 170 m augsta dambja būvniecību ar 406 hektāru lielas teritorijas appludināšanu. Šī rezervuāra dēļ plānots pārvietot Khaiši (Kaishi) kopienu, kura sastāv no aptuveni 2000 Svani (Svenetijas iedzīvotāji), kas apludināmajās teritorijās ir dzīvojuši gadsmitiem ilgi.

Šobrīd notiek aktīvs darbs pie finansējuma meklējumiem jauna projekta īstenošanai – Neskra Hidroelektro stacijas būvniecības, kas paredz 135 m augsta dambja izbūvi un spēkstacijas izbūvi 15 km no dambja netālu no Čuberi ciema.   Lai arī šī dambja būvniecības rezultātā netiks apludinātas teritorijas kur dzīvo cilvēki, šī vieta ir zināma kā reģions ar biežiem zemes nogruvumiem un dubļu lavīnām.

Nakra ciema iedzīvotāji (Ciems, kurš atrodas upes lejtecē aiz iespējamā dambja) jau piedzīvojuši zemes nogruvumus. Vienā no gadījumiem bijusi apraksta attālāka zemnieku saimniecība, kā rezultātā iznīcinātas ēkas, bet tikko iegātātais un apraktais traktors, vēljoprojām nav atrasts. Satiktie ietekmētās apkārtnes ļaudis ir pamatoti satraukti, ka, būvniecības un tālākas stacijas ekspluatācijas rezultātā šādu nogruvumu skaits varētu tikai palielināties. Vietējās skolas skolotāji saka, ka, ja gadījumā dambis tomēr tiks būvēts, sajūtas būs kā filmā, kur katru dienu jādzīvo bailēs no iespējamiem zemes nogruvumiem. Elektrostaciju darbināšanai tiek plānots izmantot arī upes, kuras pilda dubļu skalošanas funkciju. Tā kā šādos projektos parasti upes plūdumā paliek tikai 10% ūdens, arī šī upju funcija tiks iznīcināta.

06

Iedzīvotāju bažas apstiprina arī citi gadījumi, kur slikti plānotu hidro būvju būvniecības rezultātā, zemes nogruvumu dēļ aprakti dzīvi cilvēki. Tāds notikums noticis noticis Dariali hidro stacijas būvniecības rezultātē (Kazbegi kalnos, Gruzijas Ziemeļos)

Runājot par esošu elektrības ražotņu ekspluatāciju un jaunu hidrostaciju būvēšanu, vienā svaru kausā ir valsts energoneatkarība un ekonomiskie ieguvumi, bet otrā kausā ir iedzīvotāji, vietu vēsture un dažādi ilgtspējīgi vietas attīstības scenāriji.

Mūsdienu Gruzijā lielu lomu lēmumu pieņemšanai par attīstību spēlē dažādi lobiji, ārvalstu investori. Bieži vien, pieņemtie lēmumi ir triviāli- investīcijas par katru cenu- infrastruktūru par katru cenu. Runājot par energo jomas attīstību, tiek plānots iejaukties veselu reģionu ierastajā dzīves ritējumā, ignorējot šo kopienu alternatīvus attīstības scenārijus, iespēju, ka būvējot trīs kaskādē izvietotas hidro elektro stacijas, varētu samazināties jau esošās stacijas jaudas un citi faktori. Problēmas sagādā arī fakts, ka pie milzīgajiem investīciju apjomiem un milzīgajām izmaiņām apkārtējā vidē, Gruzijai nav savas enerģētikas stratēģijas.

Lielākās bažas par projektu lietderību rada fakts, ka Gruzijas valdībai nav izstrādāti nekādi aprēķini par atsevišķu investīciju pozitīvajām vai negatīvajām sekām uz valsti. Ir pieejami ietekmes uz vidi novērtējumi, ir pozitivi biznesa plāni investoriem , bet kādu ieguvumu gūst valsts un tās iedzīvotāji…?

Tā kā Nenskra hiroelektrostacijas projekts ir tikai izstrādes posmā un projekta īstenotāji ir pārrunu procesā par finansējuma iegūšanu no EBRD, tad mūsu kā Eiropas pilsoņu pienākums ir rūpēties lai bankas, kas strādā attīstības vārdā palīdz valstīm attīstīties ņemot vērā šo valstu iedzīvotāju intereses, kuras tie varēs paust iedzīvotāju tikšanās reizēs, kas pateicoties pilsoniskās sabiedrības pārstāvju darbam tiks organizētas atbilstoši Eiropas Savienības labās prakses principiem.

Tomēr, pats būtiskākais, ir atcerēties, ka finansējums attīstībai ir domāts valstu un to pilsoņu labklājības celšanai, nevis investoru biznesa projektu īstenošanai, bet mēs kā Latvijas pilsoņi, kuru vārdā tiek veiktas publiskas investīcijas attīstības projektos, esam līdzatbildīgi par cilvēku radītajām sekām uz to valstu vidi un vietējo iedzīvotāju dzīves ritumu.

Autors: Āris Ādlers, Latvijas Zaļā kustība/CEE Bankwatch

 Attistibas_gadsEU FlagBilde

Šis materiāls ir ticis izstrādāts ar Eiropas Savienības finansiālu atbalstu. Materiāla saturs ir Latvijas Zaļās kustības atbildība un nekādā gadījumā nevar būt uzskatīts par Eiropas Savienības oficiālo viedokli.

 

 

Izcelti raksti

Aicinām parakstīt petīciju “Pārraujiet Grieķijas parāda važas!”

Cilvēkus Eiropā nomoka taupības pasākumi, šī neveiksmi cietusī politika un aplamais risinājums pieaugošajiem valdību parādiem, no kuriem lielu daļu radījusi finanšu palīdzības sniegšana bankām.  Viņi tāpat kā miljoniem iedzīvotāju attīstības valstīs turpina izjust dziļas vairākkārtēju valsts parādu krīžu un desmitiem gadu ilgstošu taupības pasākumu sekas.

Lasīt tālāk

Izcelti raksti

Piesakies starptautiskai apmācībai projektā “Decarbonize our Future!”

Ja tu organizē pasākumu vai redzi sevi kā pasākumu organizatoru nākotnē, tad projekts “Decarbonize our Future!” meklē tieši tevi!

Piedalies neformālās izglītības apmācībā par to, kā padarīt pasākumus videi draudzīgākus, un kopā ar citiem Latvijas, Dānijas un Baltkrievijas jauniešiem izmēģināt un eksperimentēt ar un par dažādām tēmām, kas tiks iekļautas videi draudzīgu pasākumu vadlīnijās, kas būs lielisks palīgs ikvienai organizācijai un pasākumu organizatoriem uzlabot pasākumu kvalitāti, padarot tos videi draudzīgākus.

Lasīt tālāk

Izcelti raksti

Nacionālas debates jauniešiem “Ieguvumi Latvijas sabiedrībai ES Padomes prezidentūras laikā”

BildeAttistibas_gads

Laiks: 2015. gada 11.aprilis
Vieta: Iecavas vidusskola

 

Pasākumā tiksies ap 150 skolēnu no visas Latvijas, kā arī viņu treneri un debašu tiesneši, lai latviešu un angļu valodās debatētu par tēmu Latvijas sabiedrība ir/nav ieguvēja no ES Padomes prezidentūras.
Latvijas Zaļā kustība pasākumu organizē ciešā sadarbībā ar biedrību „Debašu centrs”. Biedrība Debašu centrs, kuras vadība atrodas Liepājā ar novadu debašu centriem Rīgā, Iecavā, Daugavpilī un Cēsīs, koordinē Latvijas debašu kustību skolēniem. Debates ir kultūrizglītojoša programma, kas māca valodas kultūru, psiholoģisko likumību pielietojumu, loģikas principus. Tā palīdz kā skolēniem tā arī skolotājiem apgūt māku izteikties, gan uzklausīt. Informācija par debašu gaitu : www.debasucentrs.lv
Debašu dalībnieki ir aicināti disksutēt un savās argumentācijās iekļaut tēzes, kas skar Latvijas īpašo lomu prezidnetūras laikā globālā attīstības kontekstā, strādājot pie globālās attīstības ilgtermiņa mērķiem.

Pasakuma dienas kartiba
8:30 –  9:00      Registracija ar brokastim
9:00 – 9:15      Pasakuma atklašana
9:15 – 10:15    Latvijas prezidentura ES padome- loma attistibas veicinašanai globala meroga un kopigo procesu ietekme uz Latvijas attistibu.
–    Latvijas prezidenturas ES Padome sekretariats (Linda Jakobsone)
–    Latvijas Republikas Arlietu ministrija (Madara Silina)
–    Eiropas gada Attistibas sadarbibai labas gribas vesniece (Agita Hauka)
–    Latvijas Zala kustiba (Aris Adlers);
10:30 -12:00      1. debašu rinkis
12:00 -13:15     2. debašu rinkis
13:15- 13.30     kafijas pauze
13:30- 14:45     3. debašu rinkis
14:45         Pusdienas
Atlases kartas rezultatu pazinošana, pusfinala pretinieku komandu paru pazinošana
15:30        Pusfinala debate
16:45         Pusfinala rezultatu pazinošana, finala komandu pazinošana
17:00         Finala debate ( latviešu val. – skolas aktu zale)
18:30         Uzvaretaju pazinošana, apbalvošana

EU Flag

Šis projekts tiek finansets ar Eiropas Komisijas atbalstu