Kopienu vadīti projekti enerģijas jomā- vai iespējams Latvijā?

Vides nevalstiskās organizācijas Latvijā lielākoties ir pozitīvi vērtē atjaunojamo energoresursu izmantošanu, tomēr brīžos, kad virzās konkrēti priekšlikumi, piemēram, par vēja parku būvniecību, biomasas ieguves palielināšanu vai biogāzes staciju būvniecību, nereti šie projekti sastopas ar vietējo iedzīvotāju protestiem, kam reizēm pievienojas arī vides NVO, arī gadījumos, kad konkrētajā projektā netiek skartas dabas aizsardzības intereses. Iemesli protestiem pret šādiem projektiem ir dažādi, bet viens no dominējošiem iemesliem ir saistīts ar to, ka šo projektu īstenošanas vietas tuvumā esošie iedzīvotāji no projekta negūst ekonomisku vai sociālu labumu (vai arī iegūst kāds atsevišķs zemes īpašnieks caur zemes ilgtermiņa nomu), taču projektu negatīvo ietekmi (izmaiņas ainavā, troksnis, smakas) izjūt daudzi. Viens no soļiem, lai negatīvās blaknes mazinātu, ir izstrādāt dažādus nosacījumus un principus AER ilgtspējīgai izmantošanai.

Pēdējos gados Eiropā aizvien vairāk tiek runāts par nepieciešamību lokalizēt enerģijas ražošanu – tas saistīts gan ar elektroenerģijas tirgus decentralizācijas procesu, atjaunojamo energoresursu ienākšanu tirgū, virzību prom no fosilo energoresursu izmantošanas un dažādām iniciatīvām ar mērķi panākt vietējo vai reģionālo pašpietiekamību energoresursu izmantošanas ziņā.

Šajā kontekstā bieži tiek minēta t.s. kopienas enerģija („community energy”). Jēdziens „kopienas enerģija” ir samērā plašs var iekļaut daudzas lietas. Piemēram, tā var būt decentralizēta elektroenerģijas ražošana, izmantojot AER, no kuras labumu gūst noteikta cilvēku grupa (piemēram, kooperatīva biedri vai pašvaldības iedzīvotāji); pašvaldību iniciatīvas maza mēroga enerģijas ražošanā, piesaistot vietējos iedzīvotājus (ļaujot iegādāties daļas projektā) vai sniedzot noteiktu labumu vietējiem iedzīvotājiem; energoefektivitātes shēmas.

Tematiski ar kopienas enerģiju parasti saprot trīs jomas:

  1. Elektroenerģijas ražošana, izmantojot AER mazā un vidējā mērogā, kas vietējai kopienai sniedz taustāmu labumu („tangible benefits”). Piemērs šai formai ir enerģijas kooperatīvi Dānijā un Lielbritānijā, kur vietējiem iedzīvotājiem pieder vēja turbīnas vai pieder daļas vēja parkā;
  2. Vietējās siltumapgādes sistēmas, kas pieder enerģijas kooperatīviem vai pašvaldībām. Centralizētā siltumapgāde nepārprotami sniedz labumu vietējiem iedzīvotājiem un dažās Eiropas valstīs tā ir lielā mērā vietējo iedzīvotāju kontrolē. Piemēram, Dānijā ir ap 430 siltumapgādes uzņēmumu, kas pieder pašvaldībām vai enerģijas kooperatīviem;
  3. Energoefektivitātes shēmas – to ietvaros vietējās organizācijas vai bezpeļņas uzņēmumi sniedz atbalstu mājsaimniecībām energoefektivitātes uzlabošanai.

Tādējādi visbiežāk ar terminu „kopienas enerģija” apzīmē šāda veida projektus:

  • Projekti, kas sniedz jūtamu labumu vietējai ekonomiskai attīstībai un tai ir pozitīva sociālā ietekme;
  • Vietējai kopienai pilnībā vai daļēji pieder enerģijas projekts;
  • Kopienas enerģija ir alternatīva t.s. tradicionālajiem enerģijas uzņēmumiem un ESKO;
  • Kopienas enerģijas uzņēmējdarbības forma ir pretēja tām formām, kur kontrole ir investoriem un kuru darbība vērsta uz peļņas maksimizēšanu (un pēc iespējas lielāka apjoma energoresursu pārdošanu);

Kopienas un kooperatīvu enerģijas projekti var būt dažādā mērogā – sākot no dažām saules baterijām uz novada pašvaldības ēkas jumta līdz pat liela mēroga vēja enerģijas parkiem. Par maza mēroga projektiem parasti uzskata tos, kas ir līdz 50 kW, un daudzās valstīs šādu projektu īstenošana ir salīdzinoši vienkārša, kā arī šiem projektiem tiek piemēroti salīdzinoši vieglāki nosacījumu attiecībā uz pieslēgumiem elektroenerģijas pārvades tīkliem.

Kopiena” šajā kontekstā parasti tiek saprasta kā kooperatīvi un/vai pašvaldība, tai skaitā vietējo iedzīvotāju grupas, kurus vieno noteiktas intereses, piemēram, šajā gadījumā, elektroenerģijas ražošana pašu vajadzībām. Te jāuzsver, ka literatūrā jēdziens „kopiena” var tikt dažādi tulkots – viena cilvēks uzskatiem par kopienu citi cilvēki var nepiekrist. Literatūra piedāvā uz jēdzienu „kopiena” raudzīties no divām perspektīvām, proti, no plašāka socioloģiska skatījuma un no individuāla skatījuma. Kopienu enerģijas kontekstā jāizmanto socioloģiskais skatījums, kas par kopienu uzskata cilvēku grupu, ko apvieno vismaz viena kopīga pazīme, piemēram, ģeogrāfiskā izpratnē (vienas pašvaldības iedzīvotāji), kopīgas intereses, vērtības, pieredze vai tradīcijas.

Kā tas attiecināms uz Latviju? Kopienas enerģijas formu attīstība varētu būt veids kā palielināt ieinteresētību iedzīvotājos iesaistīties AER izmantošanā, ja no šī projekta vietējā kopiena gūst izmērāmu labumu. Šādus projektus iespējams skatīt arī kā iespēju paturēt naudu vietējā ekonomiskā apritē, proti, vietējās kopienas naudas līdzekļi par siltumapgādi un elektroenerģiju neplūst uz Gazprom, bet „darbina” reģiona ekonomiku. Lokāli patērētā enerģija var būt arī lielākoties ražota lokāli un iegūtais finansējums šādi papildus attīsta gan darba vietas, gan attīsta vietējo ekonomiku.
Tas attīsta arī vietējo reģionu enerģētikas neatkarību un sniedz dažādus papildus ieguvumus:

  • Attīsta enerģijas tīkla pieejamību;
  • Palīdz sasniegt valsts mērķus ES 2020, jo īpaši 40% atjaunojamo energoresursu īpatsvaru;
  • Attīsta ilgtspējīgu energoresursu plānošanu un lokāli pieejamu resursu izmantošanu.

Mērķgrupas

No likumdošanas ietvara skatoties Latvijā kopienu enerģijas projektus var ieviest pašvaldības, biedrības un nodibinājumi (kā NVO) un kooperatīvi kā juridiskas personas.

Pašvaldības:

Pašvaldības var uzņemties iniciatīvu īstenot dažādus projektus atjaunojamo energoresursu izmantošanas un elektroenerģijas ražošanas jomā. Tas ir būtiski, jo pašvaldības var gan rādīt piemēru, gan segt daļu sava patēriņa.

Svarīgs ir arī mērķis, ko pašvaldība ir izvirzījusi. Piemēram, pašvaldības vietējā līmenī var pieņemt lēmumu atteikties no fosilo energoresursu izmantošanas un pievērsties tādiem atjaunojamo energoresursu avotiem kā saules kolektori, saules baterijas vai vēja enerģijas izmantošana. Viena no iniciatīvām, kas veicina pašvaldību iesaistīšanos mērķu noteikšanā ir Pilsētu mēra paktu iniciatīva, kurai pievienojoties pašvaldībai ir jāizvirza konkrēti mērķi attiecībā uz SEG emisiju samazināšanu un jāizstrādā Ilgtspējīgas enerģētikas rīcības plāns.

Biedrības un nodibinājumi:

Šīs mērķgrupas, jeb NVO Latvijā regulē Biedrību un nodibinājumu likums, kas nosaka, ka (1) Biedrība ir brīvprātīga personu apvienība, kas nodibināta, lai sasniegtu statūtos noteikto mērķi, kam nav pelņas gūšanas rakstura. (2) Nodibinājums, arī fonds, ir mantas kopums, kurš nodalīts dibinātāja noteiktā mērķa sasniegšanai, kam nav peļņas gūšanas rakstura. Tieši biedrības ir visbiežāk lietotais termins, kad runa ir par kopienu enerģijas tipa projektu īstenošu, lielākoties ar šo terminu domājot māju iedzīvotāju vai dzīvokļu īpašnieku biedrības.

Viens no potenciālajiem ietvariem kopienas enerģijas attīstībai Latvijā varētu būt Vietējās rīcības grupas, kas ir izveidotas, īstenojot LEADER pieeju. LEADER ir mērķtiecīgas un savstarpēji koordinētas aktivitātes lauku attīstībai, kuras rosina sabiedrību meklēt jaunus risinājumus esošajām lauku problēmām. LEADER būtība ir uzlabot dzīves kvalitāti cilvēkam laukos, domājot gan par ekonomiskajiem, sociālajiem uzlabojumiem un vides saglabāšanas iespējām

Kooperatīvi:

Kooperatīvu darbību Latvijā regulē Kooperatīvo sabiedrību likums (pēdējā redakcija no 01.01.2013.). Likums definē kooperatīvu veidus, nosakot, ka Latvijā tie ir šādi:

  • Lauksaimniecības pakalpojumu kooperatīvā sabiedrība: kooperatīvā sabiedrība, kura sniedz pakalpojumus lauksaimniecības produktu ražotājiem, bet nenodarbojas ar lauksaimniecības produktu ražošanu, izņemot biedru saražotās produkcijas pārstrādi un apstrādi;
  • Mežsaimniecības pakalpojumu kooperatīvā sabiedrība: meža īpašnieku kooperatīvā sabiedrība, kura sniedz mežsaimniecības un mežsaimnieciskās produkcijas realizācijas pakalpojumus, bet nenodarbojas ar mežsaimnieciskās produkcijas ražošanu.

2012.gadā tika veikti grozījumi Kooperatīvo sabiedrību likumā, kas dod iespēju arī meža īpašnieku dibinātai kooperatīvai sabiedrībai izmantot īpašu nodokļu režīmu kā, piemēram, lauksaimnieku kooperatīviem.

Pašlaik Latvijas likumdošana neparedz enerģijas kooperatīvu darbību. Tomēr no analoģijas ar lauksaimniecības un mežsaimniecības kooperatīviem, kooperatīvs varētu nodarboties ar jau saražotās (neatkarīgo ražotāju) realizāciju, taču ne ražošanu. Vairākās citās valstīs enerģijas kooperatīvi gan primāri nodarbojas ar elektroenerģijas ražošanu, gan arī citu saražotās elektroenerģijas pārdošanu. Iespējams, ka kooperatīvs kā juridiska forma nav nepieciešams Latvijas situācijā, tomēr par piemērotāko juridisko regulējumu vēl būtu nepieciešamas diskusijas.

Meža īpašnieki visā Latvijā var apvienoties, lai kopīgi apsaimniekotu meža platības un realizētu koksni. Tādejādi var tikt veidoti labāki nosacījumi un piedāvājumi biomasas piegādei pašvaldību katlu mājām. Tāpat mežsaimniecības kooperatīvu dibinātāji uzskata, ka kooperācija var iekustināt privāto mežu sertifikāciju Latvijā, kā arī padarīt mežu par stabilu ieņēmumu avotu, tādējādi samazinot varbūtība, ka tas tiks pārdots citiem investoriem. Iespējams, šī varētu tikt uzskatīta par vienu no kopienas enerģijas formām Latvijā. Pagaidām šī likuma normas netiek attiecinātas, piemēram, uz iedzīvotāju apvienībām, kuru mērķis būtu ražot enerģiju pašpapatēriņam.

Noskaties video iedvesmai:

vairāk informācijas rakstot, Selīna Vancāne, selina.vancane@bankwatch.org .