Iepazīstam pazīstamo – Latvijas jūras piekraste

Projekts  “ZAĻAI LATVIJAI – ZAĻAI JŪRAI”

Mēs  redzam jūru un tās piekrasti kā vienu “zaļu” veselumu, unikālu Latvijas dabas resursu, kura saglabāšana ir ciivēku attieksmes jautājums. Šo kopsakarību izpratni veidojam dabā, iepazīstot jūru tās mijiedarbībā ar piekrasti, un sajūtot  tās varenību, ar gandarījumu un pateicību izjūtam savu piederību planētai, Jūrai un Latvijai.

14. septembrī – Nīcas vidusskolas jaunieši un 21. septembrī – Engures vidusskolas jaunieši iepazina jūru un tās spēku Labragā, Baltijas jūras stāvkrastā, kas ir līdz 20 metriem augsta krauja vairāku desmitu kilometru garumā. Šajā posmā arī bija iecerēts jūras spējīgos kajakos nolaivot daļu piekrastes, lai skatītu to ar “jūras acīm”.

Abās dienās jūra, lai gan saulaina un skaista, vienu pēc otras veļ baltas viļņu muguras, un valdošajam krasta vējam piepalīdzot,  ļauj apskatīt sevi tikai pētniekiem – kājāmgājējiem, nevis jūras braucējiem, kā bija iecerēts.

Bet mums laivošanai ir arī plāns B – senā Baltijas ledus ezera teritorija, kurā pa senkrastu, ietekot jūrā dienvidos no Jūrkalnes, plūst gleznaina mazupīte RĪVA . Tātad, nomainot jūras kajakus pret kanoe, var doties pētīt vietu, kurā pirms apmēram 13 000 gadiem bija Baltijas ledus ezers – auksta saldūdens baseins tagadējās Baltijas jūras ieplakas dienvidu un centrālajā daļā, kas izveidojās pēdējā ledus laikmeta beigās no Ziemeļeiropas ledāja kušanas ūdeņiem.

Dodamies Rīvā, kas, ieslēpusies pati savos stāvkrastos,  veido līdz pat 10 m dziļu ieleju, bet lejtecē, kur arī upe ir jau 10 m plata, līkumo pa mežainām terasēm un palu apteku gultnēm. Pēdējā sava tecējuma kilometrā upe izlaužas cauri Labraga stāvkrastam uz jūru. Ceļojums pa Rīvu jauniešiem ir kopā ar saviem pedagogiem,  jūras krastu procesu ekspertu un instruktoriem/pavadoņiem.  Rīva daudziem ir atklājums, jo vēl pirms dažiem gadiem tā nebija laivojama, bet tad,iztīrīta no sanesumiem un upes gultnē iegūlušiem kokiem, pārvērtās par iekārojamu laivošanas maršrutu. Īpaši jau tādēļ, ka upe nelutina ar ūdens pārbagātību, tās līmenis vasarā laivošanai nav piemērots, jo ir par zemu, kas nozīmē tikai to, ka laivojamais brīdis ir “jānoķer”.  Mēs “noķeram” un dodamies ar laivām uz upi.  Nebūs lieki piebilst, ka gar upes stāvkrastu iespējams arī pastaigāties, jo gar to ved  visos gadalaikos ainaviskā  dabas taka “Rīvas loki”, kas ir ne mazāk iecienīta, kā laivošana.

Rīvas laivojumu nobeidzot, kempinga “SĪĻI” saimnieki laipni atvēlējuši pētniekiem ērtu un labiekārtotu vietu apmetnē uz paša stāvkrasta, no kurienes var sākt ceļu gar jūru, novērtējot krasta erozijas procesa ainavu.

Jūras stāvkrasts ir gleznains gan savā mežonīgumā ar ūdenī sakritušiem koku stumbriem un  noslīdējušiem, ziedošiem  krasta posmiem, gan šauro zemes strēli, kas noklāta krāsainiem, jūras ūdens un smilšu noslīpētiem, lielākiem un mazākiem akmeņiem. Izrotājusies ar saules balinātiem dižu koku celmiem, arī mazā pludmale ir skaists, aizraujošu pētījumu un interesantu atklājumu objekts.

Tad atpakaļ stāvkrastā, vēl pusdienas un tad arī katrs uz savām mājām… Vai Jūra var pārsteigt pie jūras dzīvojošos? Izrādās, ka var!