Category Archives: Dažādi

Latvijas Zaļā kustība aicina paplašināt diskusiju par Rail Baltica projekta ietekmi

Gatavojoties Rail Baltica trases sabiedriskajai apspriešanai, kas notiks no 19. novembra līdz 1. decembrim 15 pašvaldībās, kuras skar trase, Latvijas Zaļā kustība sadarbībā ar speciālistiem no Vides Aizsardzības kluba un Latvijas Dabas fonda, aicina paplašināt diskusiju par Rail Baltica trases lietderību.

vilciensŅemot vērā milzīgās publiskās investīcijas projektā Rail Baltica (3.6 miljardi eiro, no tām Latvijā līdz 2 miljardiem eiro (AECOM dati, precīzas izmaksas būs zināmas Nacionālās izpētes rezultātā 2016.gadā)), Latvijas Zaļā kustība 2015. gada 4. novembrī nosūtīja vēstules LR Satiksmes ministrijai, LR Ekonomikas ministrijai un LR Vides aizsardzības un Reģionālās attīstības ministrijai ar lūgumu sniegt detalizētu informāciju par projekta finansēšanas modeļiem un projekta ietekmi ne tikai uz vidi, bet arī uz tautsaimniecību kopumā, kā arī uz reģionālo attīstību.

Mūsu lielākās bažas ir saistītas ar projekta ietekmi uz vietējām kopienām pie dzelzceļa, kas ietver faktu, ka tiks atsavināti īpašumi cilvēkiem, kam tie piederējuši vairākās paaudzēs, attīstība koncentrējās uz mērķtiecīgu valsts urbanizāciju, projektam būs negatīva ietekme uz jau esošās transporta infrastruktūras uzturēšanu, vietējo pašvaldību attīstības plānu nesaskaņotību ar plānu būvēt dzelceļa līniju. Tāpat Latvijas Zaļo kustību satrauc projekta neskaidrie ekonimiskie ieguvumi kopīgās valsts depopulācijas kontekstā kā arī plānoto finanšu investīciju alternatīvu valsts ekonomikā analīzes publiska neesamība.

Latvijas Zaļā Kustība uzskata, ka ir svarīgi projektu Rail Baltica vērtēt plašākā – ietekmes uz vidi, sabiedrības un reģionu attīstības kontekstā, un neaprobežoties tikai ar diskusijām par projekta ietekmi uz īpašumiem, caur kuriem plānots izbūvēt dzelzceļa līniju, un projekta tehniskajiem risinājumiem, kā piemēram, pieturu skaitu un savienojumu ar Rīgas Starptautisko lidostu.

 

Atskats uz diskusiju “Vai Latvijas politika vērsta uz globāla un nacionāla mēroga nevienlīdzības mazināšanu finanšu resursu pieejamības attīstībai kontekstā”

Diskusija notika 2015. gada 20. oktobrī Kaņepes kultūras centrā

Diskusijā piedalījās aptuveni 30 interesentu un lūgtie diskusijas dalībnieki:

Mārtiņš Krieviņš – Valsts Kancelejas vadītājs, bijušais Pārresoru koordinācijas centra vadītājs Nacionālās Attīstības Plāna (NAP) izstrādes laikā

Ilze Viņķele –Saeimas deputāte, bijusī Labklājības ministre,

Gints Turlajs – ekonomists, konsultāciju uzņēmuma Smart Continent LV Ekoterm SIA ģenerāldirektors

Māra Sīmane – Pārresoru koordinācijas centra konsultante, viena no NAP veidotājām

Āris Ādlers – Latvijas Zaļās kustības padomes loceklis, pēta investīciju ietekmi uz pārejas ekonomikas valstīm

Zanda Kalniņa Lukaševica – Ārlietu ministrijas parlamentārā sekretāre

Diskusiju vadīja un apkopojumu veica: Elīna Kolāte (Redakcionālas izmaiņas: LZK)

Septembrī ANO valstis ir atskaitījušās par panākumiem Ilgtspējīgas attīstības mērķu 2000-2015 sasniegšanā un radījušas jaunus mērķus, kas jāsasniedz līdz 2030.gadam. Tostarp parādījusies arī līdz šim neminēta problēma – nevienlīdzības mazināšana gan valstu iekšienē, gan starp valstīm. Tā kontekstā paredzēts palielināt iedzīvotāju ar zemākiem ienākumiem straujāku ienākumu palielināšanu, veicināt sociālo, ekonomisko iekļaušanos visām iedzīvotāju grupām, samazināt dažādu diskriminējošu dokumentu un politiku pieņemšanu, pieņemt atalgojuma, sociālās aizsarzības politikas, kas veicinātu vienlīdzību, nodrošinātu drošu migrāciju un iedzīvotāju mobilitāti un citus apakšmērķus.

Latvijas Zaļā kustība, reaģējot uz pilsoniskās sabiedrības nepieciešamo iesaisti, plašākas sabiedrības informēšanas par jaunajiem attīstības mērķiem, kā arī vēlmi aktualizēt globālo mērķu aktualizāciju Lavijas politiķu dienas kārtībā, nāca klajā ar iniciatīvu organizēt diskusiju par Latvijas politiku nevienlīdzības mazināšanai nacionālā līmenī, kā arī mūsu valsts rīcību nevienlīdzības mazināšanai globāli.

Kas ir nevienlīdzība un kam gan tā traucē?

01 DSC_0219 DSC_0221 DSC_0224

Ilze Viņķele diskusiju uzsāka, definējot: vienlīdzība ir noteiktā teritorijā dzīvojošu cilvēku dažādās iespējas – gan iespēja sevi realizēt, gan pieeja resursiem. Un tas ietekmē gan indivīdu, gan sabiedrību kopumā. Lielākā daļa diskusijā iesaistīto atzina, ka viena no svarīgākajām nevienlīdzības konsekvencēm ir neuzticēšanās – gan savstarpējā, gan neuzticēšanās politiskajai varai.

Mērķis mazināt nevienlīdzību iekļauts arī NAP. Sākotnēji cilvēkos bijusi neizpratne par to, kāds nevienlīdzībai vispār sakars ar valsts konkurētspēju un attīstību. Kā atzina Mārtiņš Krieviņš, nevienlīdzība un savstarpējā neuzticība degradē biznesa vidi, jo cilvēki viens otru uzlūko ar aizdomām. Tas mazina valsts konkurētspēju, tāpēc šīs problēmas risinājums bijis jāiekļauj NAP. Un pēdējo gadu laikā tiešām ir augusi izpratne par to, ka nevienlīdzības radītā sociālā spriedze apdraud uzņēmējdarbību un valsti kopumā.

Zanda Kalniņa Lukaševica uzsvēra, ka ienākumu atšķirība valsts iekšienē sabiedrību negatīvi ietekmē daudz vairāk nekā nevienlīdzība starp valstīm, jo cilvēkam ir tendence sevi salīdzināt ar līdzcilvēkiem. Nevienlīdzīgās sabiedrībās ir augstāka noziedzība, vairāk cilvēku cietumos, augstāks pusaudžu grūtniecības īpatsvars, zemāki sasniegumi izglītībā utt. Tāpat nevienlīdzīgākām sabiedrībām raksturīga mazāka iecietība un uzticība. Un, kā jau iepriekš minēja Mārtiņš Krieviņš, tas bremzē ekonomisko attīstību.

Nevienlīdzība ir problēma arī tādā gadījumā, ja valsts kopumā ir bagāta – Ilze Viņķele minēja, ka valstis, kurās ir zemāks IKP, bet augstāka vienlīdzība, pēc daudziem rādītājiem tomēr ir veiksmīgākas nekā tās, kurās vidējais IKP uz vienu iedzīvotāju ir augstāks, bet sabiedrība – daudz nevienlīdzīgāka.

Īsa pamācība ceļā uz (ne)vienlīdzību

Ekonomists Gints Turlajs nāca klajā ar nepielūdzamu faktu – Latvija jau ilgstoši cīnās par pirmo vietu nevienlīdzības ziņā Eiropas Savienībā. Šobrīd tā ir pirmajā vietā, uz papēžiem min Bulgārija. Kā galvenos iemeslus viņš min to, ka mums nav progresīvā nodokļa (no tā visbiežāk izvairās bijušās PSRS valstis), turklāt šeit ir ES zemākais kapitāla nodoklis. Viņaprāt, galvenie iemesli, kāpēc pasaulē nevienlīdzība palielinās, ir arī jaunās tehnoloģijas – ir svarīgi, lai visi cilvēki lietotu vienu un to pašu izstrādājumu, jo tā ir vieglāk. Piemēram, visiem ir jābūt facebook.com, jo visi tur ir. Tas traucē attīstīties un pelnīt citiem sociālajiem tīkliem. Nepieminēt nevar arī faktu, ka pasaulē mazinās uzņēmuma nodokļa likmes.

Zanda Kalniņa Lukašēvica kā labo piemēru aprakstīja 2 ļoti vienlīdzīgas sabiedrības – Japānu un Zviedriju – un mehānismus, kā tās sasniegušas šī brīža līmeni. Zviedrijā ir liela atšķirība starp lielajām un mazajām algām, bet progresīvā nodokļu sistēma pārdala naudu tā, lai arī nabadzīgākajām ģimenēm būtu līdzvērtīgas iespējas. Savukārt Japānā atšķirība starp mazajām un lielajām algām ir salīdzinoši maza, tāpēc arī vienkāršāko darbu darītāji spēj sevi finansiāli nodrošināt. Kāda klausītāja arī pieminēja Somijas piemēru – tur vienlīdzība nav tik daudz saistīta ar tīri ekonomiskiem instrumentiem, bet gan ar faktu, ka, sākot no 2.Pasaules kara beigām, vienā skolas solā tika sēdināti bērni, kuru tēvi iepriekš karojuši viens pret otru. Tādejādi sabiedrībā jau kopš bērnības ieaudzināts, ka nevienu nedrīkst ignorēt.

Kad tika noskaidrots, kā citas – veiksmīgākas – valstis tikušās līdz vienlīdzībai, bija jāsāk skaidrot, kā Latvija kļuvusi par pastāvīgu ES nevienlīdzīgāko valstu TOP2 iemītnieci. Ilze Viņķele atzina, ka pie vainas ir lēmumi, kas balstīti nevis uz faktiem un pētījumiem, bet gan paražās balstītās tradīcijās. Ginta Turlaja minētā progresīvā ienākumu sistēma pati par sevi neatrisina nevienlīdzības problēmu – tas ir tikai viens no instrumentiem, kas, iespējams, palielina pēc tam pārdalāmo naudas masu. Bet jārunā arī par nevienlīdzību izglītībā un veselības aprūpē. Izglītības kvalitāte un pieejamība ir viens no nevienlīdzību ietekmējošiem rādītājiem. Tas ir tas, kas var pārraut šo nabadzības un ierobežotu iespēju apli.

Ja skatāmies uz augstāko izglītību – daudz cilvēku nozarē ir jau sen. Un viņi ir konkurētspējīgi tieši šādā sistēmā. Pie tā viņi arī turēsies, kaut arī šī sistēma arvien vairāk atpaliek no mūsdienu vajadzībām un rada vairāk problēmu nekā risinājumu. Bet, tā kā ir spēcīga lobiju grupa, viņi šo status quo mēģina noturēt. Līdzīgi ir veselības aprūpē.

Kopumā Latvija pēdējo 25 gadu laikā kļuvusi nevienlīdzīgāka, vienīgi krīzes laikā palielinājusies vienlīdzība. To nodrošinājuši 2 faktori – bagātie cilvēki strauji zaudēja ienākumus, bet, piemēram, pensionāru ienākumi, lai arī nelieli, tomēr bija stabili. Kā minēja Māra Sīmane, šajā laikā cilvēki arī sāka vairāk sadarboties viens ar otru. Ja pirms tam bija pieejami, piemēram, mājokļu siltināšanas projekti, cilvēki tomēr tajos neiesaistījās, jo nespēja vienoties savā starpā. Bet līdz ar krīzes sākumu cilvēki sāka meklēt izdevīgākus risinājumus, kas bieži vien sevī ietvēra arī sadarbību vienam ar otru.

Ekonomists Gints Turlajs kā vienu no nevienlīdzības iemesliem min Padomju mantojumu – esam dzīvojuši hierarhijā un mācīti neiebilst pret pastāvošo sistēmu. Tātad – ja ir maza alga, neviens arī neaizstāvēs savas tiesības uz taisnīgu atalgojumu. Kā min Māra Sīmane – visticamāk arī lielā neuzticība ir Padomju mantojums, un NAP paredz ne tikai pasākumus uzticēšanās vairošanai, bet tiek runāts arī par to, kā mērīt uzticēšanos. Tā kā šajā diskusijā par to tiek runāts ne pirmo reizi, ir skaidrs, ka tas ir svarīgi.

Tāpat viens no NAP mērķiem ir veicināt sociāli atbildīgu uzņēmējdarbību – tādu, kurā ieguvējs ir ne tikai uzņēmuma īpašnieks, bet arī darbinieki, turklāt netiek degradēta ne dabas, ne sociālā vide. Tas būtībā ir vienlīdzības pamatu pamats – negūt labumu uz citu ciešanu rēķina. Bet, kā atzina Mārtiņš Krieviņš, ir arī sasniegumi, ar ko mēs varam lepoties. Un jāatceras, ka labklājīgākās Eiropas valstis šo līmeni sasniegušas gadu simtu laikā.

Nevienlīdzība valstu starpā

Diskusijas otrajā daļā dalībnieki runāja par nevienlīdzību starp valstīm, kas patiesībā ir cieši saistīta ar nevienlīdzību valstu iekšienē – jo vienlīdzīgāka sabiedrība valstī, jo vairāk tā ir gatava iesaistīties citu valstu problēmu risināšanā. Ne velti viens no ANO Ilgtspējīgas attīstības mērķiem ir nevienlīdzības mazināšana starp valstīm UN to iekšienē. Ienākumu sadalījumu pasaulē un to izmaiņas lieliski parāda Āra Ādlera piedāvātais “šampanieša glāzes” grafiks, kurš vēl 1992.gadā izskatījās pēc glāzes, bet 2014.gadā jau drīzāk atgādina vecmodīgu cepumu trauku.

Sampanietis

Avots: http://www.humanosphere.org/world-politics/2014/10/oxfam-tackles-extreme-inequality-taxes-minimum-wage/

Šī grafika/glāzes augšgalā ir cilvēki ar ļoti lieliem ienākumiem. Un šos ienākumus viņi netur zeķē, bet gan investē – ja viņi neinvestētu, viņi nekad nebūtu nonākuši šīs “glāzes” augšgalā. Investīcijas var gan palīdzēt uzlabot vietējās kopienas dzīvi, gan to bojāt. Āris Ādlers apgaismoja publiku par to, kā investīciju projekti, piemēram, Gruzijā degradē dabas un biznesa vidi vietējai kopienai. Piemēram, gadījumā, ja tiek uzcelts liels dambis hidroenerģijas ražošanai, vietējie cilvēki var aizmirst, piemēram, par tūrisma vai lauksaimniecības attīstīšanu. Turklāt ienākumus no šiem lielajiem projektiem negūst vietējie iedzīvotāji, bet gan ārvalstu investori, kuriem uz savas ādas pēc tam nebūs jāizjūt ne vietējās vides, ne sociālās sfēras degradācija.

Protams, svarīgs ir arī jautājums, kā šīs “glāzes” formu ietekmē ne tikai ienākumu sadalījums, bet fakts, ka valstīs, kurās ienākumi ir mazāki, dzimst vairāk cilvēku.

Arī Latvijā jārunā par uzņēmējdarbības dominanci, kurai jāliek pretī kaut kādas alternatīvas. Vēl aizvien valda paradigma – jo lielāks IKP, jo mēs dzīvosim labāk. Jo vairāk infrastruktūras, jo labāk. Bet mēs nepieminam to, ka cilvēkiem jāsāk dzīvot labāk, nevis skaitļiem jākļūst lielākiem.

Zanda Kalniņa Lukaševica atgādina, ka tieši ANO Ilgtspējīgas attīstības tūkstošgades mērķi ir veltīti tam, lai šīs “glāzes” formu uzlabotu, un tas ietver ne tikai nabadzības mazināšanu, bet arī labāku pārvaldību, dzimumu līdztiesību, pieeju veselības aprūpei un izglītībai ikvienam. Un šo mērķu sasniegšana prasa problēmas pamanīt un risināt, pirmkārt, pašiem savā valstī, nevis tikai salīdzināt nabadzīgās un bagātās valstis.

Vai Latvijai vajadzētu un vai tā var palīdzēt citām valstīm?

Protams, tā kā mums pašiem ir gana daudz problēmu, palīdzēšana citiem ir liels izaicinājums. Kāpēc vispār būtu jāpalīdz? Pirmkārt, runa ir par vērtībām – ja kādam ir slikti, ir jāsniedz palīdzīga roka. Otrkārt, tas jādara kaut vai savtīgu iemeslu dēļ – ja apkārt ir attīstītas un drošas teritorijas, arī pašā Latvijā ir drošāk.

Āris Ādlers rosina, ka jādomā, kā lēmumus dažādos sektoros sasaistīt ar nevienlīdzības problēmu. Piemēram, piešķirot fosilā kurināmā subsīdijas, jāuzdod jautājums, kā tas ietekmēs dzimumu līdztiesību. Āra atbilde – negatīvi, jo lielākā daļa uzņēmēju vai autovadītāju, īpaši attīstības valstīs, ir vīrieši. Tātad, ja viņi saņems lielākus ienākumus, atšķirība starp sieviešu un vīriešu labklājību tikai pieaugs. Ir svarīgi katrā lēmumā mēģināt atrast tās nianses, kas varētu ietekmēt nevienlīdzību, pat tad, ja sākotnēji šīs lietas šķiet savstarpēji absolūti nesaistītas.

Kā pastāstīja Zanda Kalniņa Lukaševica, šobrīd Latvija sniedz palīdzību pārsvarā Gruzijā, Ukrainā, Moldovā, kā arī Centrālāzijas valstīs. Piemēram, Ukrainā kinologiem tiek mācīts, kā robežu drošību var uzlabot suņi, bet Centrālāzijā notikuši projekti, kas vērsti pret vardarbību pret sievietēm.

Arī cilvēku ikdienas izvēles rada izmaiņas sabiedrības vienlīdzībā. Ir veidi, kā, dzīvojot Latvijā, iespējams, atbalstīt, piemēram, kafijas audzētājus Kolumbijā un rūpēties par to, lai viņi saņemtu godīgu samaksu. Piemēram, iegādājoties “Fair trade (Godīgā tirdzniecība)” produktus, cilvēks var būt drošs, ka ieguvējs būs ne tikai viņš pats un kompānijas īpašnieks, bet arī darbinieki, kas attiecīgo produktu ir radījuši. Būtiski aktualizēt jautājumu par Korporatīvās Sociālās atbildības būtiskumu.

Protams, izmaiņas neatrodas tikai veikalu plauktos. Līdz ar iesaistīšanos sabiedriskajās aktivitātēs ir pamats gaidīt, ka kaut kas arī mainīsies. Ilze Viņķele kā piemēru minēja atbalstu bēgļiem – arī migrācija un palīdzība bēgļiem ir saistīta ar nevienlīdzības mazināšanu, jo būtībā tā ir dzīves apstākļu uzlabošana tiem, kam šie apstākļi ir ļoti slikti.

Attistibas_gadsEU Flag

Šis raksts tapis ar Eiropas Savienības finansiālu atbalstu. Par pasākumu saturu atbild biedrība “Latvijas Zaļā kustība” un nekādā mērā nevar būt uzskatīta par Eiropas Savienības oficiālo viedokli

Starptautiskā Valūtas fonda politika attīstības valstīs: veselība un nekontrolētie izdevumi

Mūsu programmas ir kā zāles. Dažām zālēm ir kaitīgi blakusefekti, un ir svarīgi noteikt pareizo devu. Labākais, uz ko varam cerēt – ka mēs izrakstām daudz maz pareizās zāles un plus mīnus pareizo devu.” /Maikls Mussa, SVF ekonomists/

Apvienoto nāciju organizācijas (ANO) Tūkstošgades mērķi ilgtspējīgai attīstībai sevī iekļauj gan nabadzības un nevienlīdzības mazināšanu, gan arī veselīgu sabiedrību kā vienu no galvenajiem mērķiem. Kā prioritātes minētas bērnu mirstības samazināšana, grūtnieču un jauno māmiņu veselības uzlabošana, kā ar arī HIV/AIDS, malārijas un citu “lielo” slimību izskaušana.

Tas, cik veselīgi un ilgi dzīvos cilvēks, lielā mērā atkarīgs no tā, kur viņš piedzimis. Protams, pastāv arī kaut kādas ikdienas izvēles, kas ietekmē katra paša fizisko formu, taču nav iespējams sasniegt labu sabiedrības veselību bez pienācīgas veselības aprūpes sistēmas, kas, protams, prasa ilgtermiņa ieguldījumus. Ilgtspējīga un efektīva veselības aprūpes sistēma ir ne tikai katras valsts atbildība – to var būtiski ietekmēt arī dažādu starptautisko organizāciju īstenotā politika.
Starptautiskais Valūtas Fonds (SVF) kreditē valstis, kuras nonākušas finansiālās grūtības. Ja valsts ir nonākusi finansiālās grūtībās, ļoti iespējams, tā noticis, jo tā gana ilgstoši ir darījusi kaut ko nepareizi, piemēram, tērējusi vairāk naudas nekā spēj nopelnīt. Tāpēc SVF, aizdodot naudu, liek naudas ņēmējiem veikt reformas savā valstī. Tiktāl viss pareizi – ja ir izveidojies parāds, skaidrs, ka ir bijusi kaut kāda kļūda saimniekošanā, kuras dēļ iztērēts vairāk nekā nopelnīts. Tas nozīmē, ka, lai izkļūtu no parādiem, kaut kas jāmaina savos paradumos. Pārsvarā SVF mēģina panākt, lai kredītu saņēmēji stimulētu eksportu un samazinātu tēriņus valsts iekšienē. Dažkārt tas var atstāt graujošu iespaidu uz sabiedrības veselību.

Lasīt tālāk… →

Noticis seminārs par video draudzīgu pasākumu rīkošanu

13.oktobrī Latvijas Kultūras akadēmijas zālē projekta “Ilgtspējīgu pasākumu vadības vadlīnijas” ietvaros notika seminārs par videi draudzīgu pasākumu organizēšanu. Pasākumu apmeklēja augstskolas studenti un mācībspēki, Latvijas pašvaldību kultūras iestāžu pasākumu organizētāji, biznesa sektora un plašsaziņas līdzekļu pārstāvji, kā arī citi interesenti.

Semināra dalībnieki tika iepazīstināti ar videi draudzīgu pasākumu organizēšanas rokasgrāmatu, kuru veidojusi biedrība “homo ecos:”, “Latvijas Zaļā kustība” un projekta partneri no Dānijas un Zviedrijas sadarbībā ar pasākumu rīkotājiem.

Projekta partneri no Lietuvas un Dānijas stāstīja par Baltijas un Ziemeļu valstu zaļo pasākumu organizēšanas pieredzi. Papildu informāciju par semināru, kā arī dalībnieku prezentācijas skatāmas te.

Seminārs organizēts projekta „Guidelines for Sustainable Event Management” ietvaros ar Ziemeļvalstu Ministru padomes biroja Latvijā finansiālu atbalstu.

Norden_LV_300(1)

Diskusija par nevienlīdzību

Otrdien, 20.oktobrī, plkst.18:00 Kaņepes Kultūras centrā, Skolas ielā 15, notiks atklāta profesionāļu diskusija par Latvijas lomu globāla un nacionāla mēroga nevienlīdzības mazināšanā.

Diskusijas dalībnieki:
Ilze Viņķele – 12.Saeimas deputāte, LR Labklājības ministre 2011 – 2014;
Mārtiņš Krieviņš – Valsts Kancelejas direktors;
Gints Turlajs – pieredzējis ekonomists un pētnieks;
Māra Sīmane – Pārresoru koordinācijas centra konsultante;
Āris Adlers – Latvijas Zaļās kustības pārstāvis, pētījis investīciju ietekmi uz valstu attīstību;
Zanda Kalniņa – Lukaševica – Ārlietu ministrijas parlamentārā sekretāre.

Diskusijas moderatore – Elīna Kolāte.

Viens no šī gada septembrī pieņemtajiem ANO ilgtspējīgas attīstības mērķiem jeb post-2015 mērķiem, kas iezīmē pasaules attīstību līdz 2030.gadam, ir mazināt nevienlīdzību starp valstīm un valstu iekšienē gan valstu sociālās attīstības jomā, gan ekonomiskās attīstības jomā. Lai šo mērķi sasniegtu, ikvienai valstij jāstrādā lokāli, mazinot nevienlīdzības izpausmes valsts iekšienē, savukārt attīstītajām valstīm sava darbība jāvērš arī uz nevienlīdzības mazināšanai starp valstīm.

Diskusijas laikā tiks analizēti jautājumi par Latvijas lomu globāla un nacionāla mēroga nevienlīdzības mazināšanā, ņemot vērā Latvijas līdzšinējo politiku uz nevienlīdzības mazināšanu valsts iekšienē un sasniegtajiem rādītājiem, kā arī pievēršoties Latvijas ārpolitikai starptautiskas nevienlīdzības mazināšanas kontekstā – dalībai ES institūcijās, attīstības sadarbības projektiem u.c.

Uz diskusiju aicināts ikviens interesents.